2022. gada 27. nov.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Smiltenes vidusskolas jaunā matemātikas skolotāja Līga Zālīte

Smiltenes vidusskolā šajā mācību gadā darbu sākuši pieci jauni skolotāji. Laikā, kad daudzās lauku un arī lielo pilsētu izglītības iestādēs trūkst pedagogu, apzināmies, cik ikviens skolotājs ir milzīgs ieguvums visam novadam. Lai iepazīstinātu ar jaunajiem kolēģiem plašāku sabiedrību, piedāvājam nelielu rakstu sēriju. Pirmo uz sarunu aicinājām matemātikas skolotāju, Smiltenes Centra vidusskolas (tagad – Smiltenes vidusskola) absolventi Līgu Zālīti. Viņas pirmie darba gadi pēc Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes absolvēšanas pagāja Rīgas Kultūru vidusskolā, pēc tam jaunā skolotāja trīs gadus nostrādāja Rīgas Franču licejā, bet šogad atgriezās Smiltenes vidusskolā.

Kā atzīst Līga pati, viņu uz Smilteni atvedis bumeranga efekts, vēlme atdot šai vietai un cilvēkiem to labo, ko pati reiz šeit saņēmusi.

“Sākumā bija mazliet sarežģīti “pārslēgties” no Rīgas ritma, pilsētas trokšņiem un ļaužu masām uz daudz rimtāko laika plūdumu šeit. Taču patiesībā tā arī jābūt, ka pēc labākās sirdsapziņas izdari to, kas jāizdara, viena dienas daļa paiet dinamiskāk, bet pēc tam ir brīvais laiks sev, kurā vari iziet dārzā, pastaigāties ar suni, pabūt lauku mierā un klusumā,” uzskata skolotāja.

Līgas dzimtā puse ir Palsmane. Sirds dziļumos viņa vienmēr jutusies kā lauku meitene un pilnībā piekrīt teicienam, ka var izcelt cilvēku no laukiem, bet nevar laukus izcelt no cilvēka. “Arī, dzīvojot Rīgā, nekad neesmu noliegusi laukus, vienmēr esmu augstu novērtējusi šejienes cilvēku sasniegto. Taču, lai kā vilka atpakaļ, ne mirkli nenožēloju arī Rīgā gūto pieredzi. Tā bija svarīga, lai iemācītos paskatīties tālāk par savu sētu.”

Profesija, kurā nav divu vienādu dienu

“Smiltenes vidusskolā esmu iejutusies labi. Līdz šim nekādu lielo izaicinājumu nav bijis. Man ir ļoti pretimnākoši un atsaucīgi kolēģi, no kuriem, tāpat kā no skolas vadības, vienmēr esmu saņēmusi atbalstu,” atzīst Līga Zālīte. “Man patīk Smiltene, kas vienmēr bijusi silta, skaista un sakopta pilsēta.”

 

Kas Līgu Zālīti rosināja izvēlēties pedagoģiju laikā, kad tik bieži tiek apšaubīts pedagoga prestižs un arī atalgojums inženierzinātņu un IT speciālistiem ir daudz augstāks?

“Piekrītu tam, ka nauda nedara laimīgu. Jā, tā dod zināmu brīvības sajūtu. Izvēloties profesiju, sapratu, ka nespētu ilgstoši nodoties monotonam darbam, man vajag dinamiskumu. Iespējams, zināmu lomu nospēlēja nepiepildīts sapnis par aktrises profesiju (smaida). Arī skolotājs katru dienu iesaistās vairākās mazās lugās 40 minūšu garumā, vienlaikus iejūtoties gan aktiera, gan režisora lomā. Ir arī skatītāji, ar kuriem kopā centies sasniegt noteiktu mērķi. Bet tad, ja nopietni, laikam jau profesijas izvēlē lielu lomu nospēlēja vēlme atstāt aiz sevis ko paliekošu, dod savu ieguldījumu sabiedrības labā, jo mēs neesam individuāli spēlētāji, bet viena sabiedrība, kurā veidojam viens otru. Iespējams, zemapziņā zināmu lomu nospēlēja arī fakts, ka mamma ir skolotāja un zināju, ka pedagoga darbs ir dinamisks, tajā nav divu vienādu dienu. Kaut skolas laikā teicu, ka nekad nebūšu skolotāja. Redzēju to, cik daudz šī profesija atņem ģimenei. Mammas uzmanība, laiks, tas, kas man kā bērnam bija tik būtisks, vairāk tika citiem…

Nav arī tā, ka nekad neesmu spējusi sevi iedomāties citā profesijā. Ir bijuši mirkļi, kad “kuģis” šūpojas un paliek sevis žēl. Gan tā paša atalgojuma, gan pārslodzes dēļ, ko sabiedrībā jau bieži vien pieņemts uzskatīt par normu. Ja abi minētie jautājumi tiktu atrisināti, domāju, jauniešu interese par darbu skolā noteikti būtu lielāka. Ar ko jārēķinās, strādājot skolā? – Ar to, ka skolotāja profesija nav vienkāršākā, tā prasa arī pašam skolotājam nepārtraukti mācīties, būt vispusīgam, radošam, attīstīt komunikatīvās prasmes. Skolotājs var perfekti pārzināt pedagoģijas metodes, savu mācību priekšmetu, bet tad, ja viņš nespēj saprasties ar skolēniem, kuru dēļ viņš nāk uz skolu, visam pārējam zūd jēga.”

Vieglākais – pateikt: “Es nesaprotu!”

Visos laikos bijuši skolēni, kuriem mācīšanās šķistu tīrais nieks, ja vien nebūtu tā matemātika… Vai skolotāja Līga Zālīte piekrīt teicienam, ka tiem, kuriem labi padodas humanitārie priekšmeti, ar eksaktajiem iet tā, kā iet? “Cilvēks līdz zināmai robežai var sevi pilnveidot jebkurā jomā un attīstīt abas smadzeņu puslodes, bet viņš nevar visās jomās gūt izcilus panākumus. Vieni kā zivis ūdenī jūtas skaitļu pasaulē, uzdevumos, kur nepieciešama loģiskā domāšana, citu talanti atraisās brīžos, kad būtiska iztēle un radošums. Iespējams, šajā ziņā savu lomu spēlē arī iedzimtība, bet ļoti iesaku vecākiem neteikt saviem bērniem: “Man matemātikā gāja slikti. Noteikti tāpēc tev arī ir tāpat.” Tiklīdz cilvēks sev iestāsta, ka viņam nekas nesanāks, viņš pārstāj meklēt risinājumu. Tāpēc labāk domāt: līdz zināmai robežai var visi.” Vēl skolēniem saku: “Attieksme veido attieksmi.” Lai kaut ko iemācītos un sasniegtu, vispirms ļoti svarīga vēlēšanās tajā ieguldīt darbu. Jā, var būt tā, ka skolēns, pildot uzdevumu, vienā brīdī kaut ko nesaprot. Cilvēka prāts ir ieprogrammēts viņu pasargāt no briesmām, nepatīkamām emocijām. Līdz ar to kāda balss sirds dziļumos vienmēr klusāk vai skaļāk čukstēs: “Tu nesaproti? Tev nepadodas? Nedari to, saudzē sevi!” Taču – ja negribi apstāties, trīs reizes sev pajautā: “Ko tieši es nesaprotu? Ko lietas labā varu darīt? Kas man var palīdzēt šo jautājumu atrisināt? Kam paprasīt padomu?” Vieglākais vienmēr ir pateikt: “Nesaprotu!” un neko nedarīt.

Skolotāja arī uz jauno izglītības saturu raugās pozitīvi. “Mīnuss vienīgi ir tas, ka šobrīd esam spiesti braukt ar velosipēdu, kurš vēl tikai tiek skrūvēts kopā. Taču ir arī liels ieguvums, ka tā vairs nav monotona mācīšanās, bet skolēni mācību procesā tiek rosināti meklēt likumsakarības, jauno informāciju sasaistīt ar to, ko viņi jau zina. Matemātika tiek uztverta kā viens liels kopums.”

Skolēni ir kā saulespuķes

Kas ir skolotājas Līgas Zālītes spēka avotiņi? – Ikdienā viņa gūst prieku saskarsmē ar skolēniem. “Man patīk viņu pozitīvā ironija un arī humoriņš. No sirds priecājos par ikviena panākumiem. Ne jau vienmēr, lai piedzīvotu gandarījumu, jāpaveic kas liels un grandiozs. Prieku var gūt arī mazajos ikdienas darbos.” Šobrīd, kad tik daudz runājam par to, kā pasargāt sevi no izdegšanas, skolotāja saka: “Galvenais – nepieļaut, ka “baterijas” pilnībā izlādējas, ilgstoši nedzīvot tuvu tai sarkanajai līnijai, kas signalizē, ka gan prātam, gan ķermenim kaut kas ir par grūtu.

Man relaksēties palīdz dārza darbi, fiziskās aktivitātes, badmintons, garāki pārgājieni ar draugiem, pastaigas ar suni.”

Gatavojoties mācību stundām, skolotāja Līga Zālīte vadās pēc principa, lai tās būtu interesantas viņai pašai. “Vēl, strādājot un mācoties skolā, gan klātienes un vēl jo vairāk attālinātajā mācību procesā, jāpieņem, ka ne visas dienas ir un būs skaistas un saulainas. Taču par spīti tam, ka tu kā cilvēks jūties slikti vai noguris, tev nav tiesību tāpēc sabojāt dienu citiem. Pēc enerģijas nezūdamības likuma viņi negatīvo informāciju nodos tālāk un tā negatīvais aplis paliek aizvien lielāks un lielāks.”

Skolotājai, skatoties uz savām šogad izaudzētajām saulespuķēm, tās gribas salīdzināt ar skolēniem. “Ja gribam, lai puķe izaug skaista, tai jānodrošina labi apstākļi, gaisma un siltums. Tieši tāpat šī pozitīvā vide, apziņa, ka viņš kādam ir svarīgs un nozīmīgs, ļoti būtiska arī skolēniem.”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no personiskā arhīva