2024. gada 25. febr.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Vairāk nekā 20 gadus ilga un patiesi skaista draudzība

Šonedēļ, kad Smiltenes sadraudzības pilsētā Villihā notika atvadīšanās no skolotāja un diriģenta Volfganga Broka, publicējam Smiltenes vidusskolas vācu valodas skolotājas Janīnas Ķergalves atmiņas par skolas vairāk nekā 20 gadus ilgo sadarbību ar Villihas izglītības iestādēm Johannesschule, St. Bernhard Gymnasium un Lise – Meitner – Gymnasium. Skaistās un ilggadējās draudzības sākums meklējams Broka kunga mīlestībā uz zemi, kurā mīl mūziku un, kuras ļaudis viņa tēvam otrā pasaules kara laikā izglāba dzīvību.

“Broka kungu kopā ar smilteniešiem saveda dakteris Pelsis, kura dzimta nāk no Smiltenes novada,” stāsta skolotāja Janīna Ķergalve, kura bijusi galvenais tulks visās smilteniešu un villihiešu tikšanās reizēs.  “20. gs. 90. gadu vidū, kas Latvijai bija ļoti grūti gadi, Vācijā dzīvojošais dakteris Pelsis, sadarbībā ar dakteru Krūmalu ģimeni, finansiāli atbalstīja Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcu. Kādā reizē, viesojoties Smiltenē, viņu uzaicinājām ciemos uz Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolu (tagad – Smiltenes vidusskola), kur skolotāja Māra Zelmene kopā ar meiteņu kori “Rudzupuķe” bija sarūpējušas ļoti skaistu koncertu. Pelša kungam bērnu sirsnīgie priekšnesumi tik ļoti iepatikās, ka viņš kori uzaicināja ciemos uz Vāciju, kur arī pirmoreiz satikāmies ar Broka kungu. Pēc koncerta viesojāmies viņa mājas dārzā. Apzinoties mūsu tā laika ierobežotās iespējas aizbraukt kaut kur ārpus Latvijas, teicu, ka, visticamāk, diez vai kādreiz vēl iznāks satikties, jo bērni noteikti gribēs aizbraukt arī uz kādu citu valsti. Broka kungs jokojoties man to atgādināja katrā tikšanās reizē.

Volfgans Broks ne vien strādāja skolā, bet bija studējis arī teoloģiju, vadīja vairākus katoļu baznīcas korus un spēlēja ērģeles,” stāsta Janīna Ķergalve. “Izlēmis kopā ar vienu no šiem koriem – “Laudate” – apmeklēt Latviju, viņš vispirms sazinājās ar mums, jo toreiz Latvijā vēl nebija ne tik daudz tūrisma firmu, ne plašas tulkošanas pakalpojumu iespējas. Kora viesošanās laikā kopā braucām ekskursijā pa Latviju. Siguldā mūs pārsteidza liela lietus gāze. Kamēr lietus pāriet, iegājām nesen uzceltajā katoļu baznīcā. Redzot, cik tā skaista, noteicu: “Cik būtu jauki, ja kādā rītā pamostos un tā būtu pārcelta uz Smilteni. Toreiz te katoļiem bija tikai mazs lūgšanu namiņš. Broka kungs, to dzirdējis, teica, lai rakstu vēstuli, būšot mums baznīca! Platām acīm skatos – kam un ko, lai rakstu? Viņš ar sev raksturīgo humoriņu atbildēja: “Mīļais Volfgang! Tu jau zini, cik pieticīgos apstākļos dzīvo Smiltenes katoļu draudze… Vai tad man tevi jāmāca!”

Atgriezies Vācijā, viņš uzreiz sazinājās ar organizāciju, kas atbalsta diasporas katoļu draudzes. Nākamās sarunas jau bija par konkrētām būvatļaujām, projektiem utt. Lai iecerēto veiksmīgi sāktu realizēt, vairs vajadzēja tikai atļauju no toreizējā katoļu baznīcas arhibīskapa Pujāta kunga, kuru ilgi nācās pārliecināt, jo bija jau uzsākta citu katoļu baznīcu būvniecība, visi līdzekļi stingri saplānoti. Viņš mums piedāvāja iestāties rindā un gaidīt savu kārtu. Pujāta kungs sākumā nespēja noticēt, ka kāds vienkārši tāpat mums gatavs uzdāvināt dievnamu. Nācās braukt uz Rīgu, viņa klātbūtnē zvanīt uz Vāciju un tikai tad saņēmām arhibīskapa svētību.

Broka kungs vairākas reizes viesojās Latvijā arī ar citiem koriem. Viņa sirds pilnībā piederēja mūsu zemei, saprotot, ka viņa tēvam pēc otrajā pasaules karā gūtā ievainojuma atveseļoties palīdzējuši kurzemnieki, nevis krievi (kā to domājis līdz šim, jo padomju laikā Latvija kā suverēna valsts no pasaules kartē nebija). Pateicoties Kurzemes cilvēku rūpēm, viņa tēvs, atgriežoties dzimtenē, vēl piedzīvojis daudz skaistu gadu.

Broka kungs ļoti mīlēja bērnus un tā, līdz ar “Rudzupuķu” pirmo viesošanos Vācijā, sākās 20 gadus ilgā Smiltenes un Villihas skolu sadarbība. Vienu pavasari skolēni no Latvijas brauca uz Vāciju, nākamajā gadā – Broka kungs ar skolēniem no Vācijas pie mums. Vēl ar Broka kunga gādību katru gadu tie 11. klases skolēni, kuri vēlējās apgūt labāk vācu valodu, varēja braukt un vienu semestri dzīvot viesģimenē, mācīties Vācijas ģimnāzijā. Sākumā tā bija St. Bernhard ģimnāzija, vēlāk Lise Meitner ģimnāzija, ar kuru mums arī pašlaik bijusi sadarbība līdz pat Covid ierobežojumiem.

Savukārt ilgus gadus pie mums brauca ciemoties bērni no Jāņa skolas (Johannesschule), kurā strādāja Broka kungs. Šajā skolā mācījās bērni, kuriem veselības problēmu dēļ nepieciešama vienkāršāka mācību programma. Līdz ar to viņu mācību nodarbībās bija vairāk praktiskas darbošanās. Mūsu jauniešiem šī saskarsme bija laba pieredze, cik lieliski var sadarboties un savstarpēji komunicēt savās iespējās ļoti dažādi skolēni.

Broka kungs ātri prata atrast kopīgu valodu ar ikvienu bērnu. Tajā pašā laikā viņš bija arī ļoti taisnīgs un vajadzības gadījumā prata pateikt stingrāku vārdu. Tā kā tas bija pelnīti, bērni to nekad neņēma ļaunā. Kopā ar Broka kungu varēju justies droši, ka nodarbībās vienmēr valdīs kārtība un nevienam netiks nodarīts pāri,” atzīst skolotāja Ķergalve.

“Laika gaitā mainījās skolotāji, kas kopā ar vācu bērniem brauca uz Latviju, bet kopā ar viņiem vienmēr, līdz pat pagājušā gada vasarai, bija Broka kungs. Kad pirms trim gadiem kopā ar Smiltenes vidusskolas skolēniem un skolotājām Daci Ciekuri un Ingu Deigeli bijām Vācijā, tika noslēgts oficiāls sadarbības līgums starp Smiltenes un Villihas pašvaldībām. No Villihas pašvaldības izskanēja teiciens: “20 gadus esam kopā nodzīvojuši, laiks attiecības apstiprināt arī oficiāli! Sacīts – darīts!

Daudzus gadus ilgusī sadarbība noteikti turpināsies. Vienīgi ļoti, ļoti skumji, ka turpmāk tā notiks bez Broka kunga. Taču, kā mums rakstīja viņa kundze Agnese, Broka kungs mūžībā devās pateicīgs par skaisto un bagāto mūžu, viņš nevēlējās, lai kāds pēc viņa aiziešanas skumtu, bet savā dzīvē darīja visu iespējamo, lai pasaulē valda labestība, prieks un draudzība.”

Paldies Broka kungam par draudzību un mīlestībai atvērto sirdi! Izsakām visdziļāko līdzjūtību visiem viņa piederīgajiem!

Baiba Vahere