“Skolēni ar visiem uzdevumiem tiek galā labi. Tikai vēstulēs – līdz ar izpildītajiem mājas darbiem – aizvien biežāk izskan: “Ļoti gribas atpakaļ uz skolu, satikt klasesbiedrus,” atzīst Smiltenes vidusskolas sākumskolas skolotāja un 2. b klases audzinātāja Sanita Ceriņa. Viņa pati šo laiku uztver kā labu iespēju papildināt savas digitālās prasmes un iegūt jaunu pieredzi. Saskaņā ar Sanitas Ceriņas dziļāko pārliecību – būt skolotājai ir viegli, ja spēj mainīties, esi gatava uzklausīt un mācīties arī pati.
Skolotāja kopā ar ģimeni uz Smilteni pārcēlās pirms pieciem gadiem. “Vīrs šeit strādāja jau agrāk. Bērni auga, visiem aizvien vairāk gribējās būt kopā arī ikdienā. Tad pavērās darba iespējas arī man un tā nu te esam! Mums patīk šejienes skaistā un sakārtotā vide, tas, ka pilsēta nepārtraukti mainās un attīstās. Ir tik daudz iespēju, kur aizbraukt, bērniem – laba skola, daudz dažādu pulciņu, plašas interešu izglītības iespējas, aktīva sporta un kultūras dzīve! Visi esam Smilteni ļoti iemīļojuši. Šobrīd jau varam teikt, ka šeit jūtamies kā savējie. Droši vien, iejušanos rosināja arī tas, ka strādāju skolā, kur darbs saistīts ar daudz cilvēkiem. Pirmos četrus gadus biju pirmsskolas audzinātāja, šogad pirmo gadu strādāju sākumskolā. Man patīk pārmaiņas, braukt uz dažādiem kursiem. Katru reizi no tiem mājās atvedu kādu jaunu ideju, ko pēc tam izmēģinu savās stundās. ”
“Skolotāja nav mana vienīgā profesija!”
Sanitas Ceriņas ceļš līdz skolotājas profesijai bijis garš un raibs. “Mana pirmā specialitāte ir drēbniece. Esmu strādājusi arī par mājturības instruktori un ieguvusi pavāra diplomu. Kad dēlam bija trīs gadiņi – pirms piecpadsmit gadiem man piedāvāja darbu Mazsalacas pirmsskolas izglītības iestādē. Tā sāku strādāt un vienlaikus mācīties pedagoģiju. Taču jau bērnībā man ļoti patika auklēt un pieskatīt kaimiņu bērnus. Vasaras brīvlaikos bieži iztēlojos, ka esmu skolotāja un ar sarkanu pildspalvu laboju savas vecās skolas burtnīcas. Tā ka laikam jau šī vēlme būt skolotājai manī snauž jau no mazotnes.”
Katru dienu – vismaz simts vēstuļu
Attālināto mācību laikā skolotājas Ceriņas e –pastā katru dienu “iekrīt” vismaz simts un vairāk vēstuļu. Skolotāja uz katru no tām cenšas atbildēt. Vispirms pateikt mazajam skolnieciņam kādu labu vārdu, paslavēt par paveikto un tad, ja vajadzīgs, paskaidrot, kur gadījusies kļūda, kas labojams vai darāms citādāk. “Uzskatu, ka tikpat svarīgs kā zināšanas ir arī labs garastāvoklis, pozitīvs noskaņojums. Tad arī skolēniem būs stiprāka veselība, vairāk spēka stāties pretī visiem vīrusiem.”
Vairāk var pievērsties katram skolēnam
“Attālinātajām mācībām ir arī pozitīvā puse – skolotājs var pievērst lielāku uzmanību katram bērnam,” uzskata skolotāja Ceriņa. “Tāpat arī mājās – vecāki. Piekrītu, ka daudziem šis laiks nav viegls, bet vairāki vecāki atzinuši, ka pēdējo mēnešu laikā uzlabojušās attiecības ar bērniem, jo beidzot nevienam vairs nav nekur jāskrien. Arī kā skolotāja esmu dzirdējusi tik daudz labu vārdu! Tas stiprina un dod spēku domāt jaunas pieejas, lai skolēniem būtu interesanti. Daži bērni ik pa laikam atsūta kādu muzikālu sveicienu vai savu bildīti ar laba vēlējumu. Tas ir tik mīļi un sirsnīgi!
Šonedēļ pirmoreiz matemātikas stundas skaidrojumu ierakstīju video. Arī par to saņēmu tik daudzu skolēnu un vecāku paldies. Tiesa, daži gan reizēm tā aizraujas, ka skolotājam smalkjūtīgi jālūdz, lai, taču, atļauj bērnam izpildīt mājas darbu pašam! Bet labi saprotam arī to, ka katrs jau savējam vēl tikai to labāko. Un šis laiks, ko bērni tagad pavada kopā ar vecākiem, ir patiesi liela vērtība!”
Mājās divi nākamie absolventi
Skolotājai Ceriņai šis mācību gads īpašs arī ar to, ka viņas meita Linda šogad beigs pamatskolu, bet dēls Jānis Aivis – vidusskolu. “Abi ir lieli un patstāvīgi. Par viņiem man sirds mierīga. Arī par eksāmeniem neuztraucamies – dēls un meita ir regulāri mācījušies, eksāmeni jau nebūs tikai par to, kas apgūts pēdējos divos mēnešos, bet visos skolas gados.
Meita turpinās mācības Smiltenes vidusskolā. Dēls galīgo lēmumu vēl nav pieņēmis, bet noteikti nākamgad būs students. Bija doma par studijām ārzemēs. Tāpēc priecājamies, ka valdība ar izšķirošo lēmumu pieņemšanu nogaida, lai mūsu jauniešiem netiktu liegta iespēja izvēlēties arī citu valstu augstskolas.”
Skolotājai saviem bērniem un arī skolēniem allaž vissvarīgāk šķitis iemācīt būt godīgiem, komunikabliem, laipniem, spējīgiem atrast kopīgu valodu ar ikvienu cilvēku. “Katram var gadīties izdarīt ko nepareizi, sastrādāt kādu muļķību, bet ja reiz tā noticis – esi godīgs un pasaki! Kamēr ģimene par visu var izrunāties, ar to viss ir kārtībā! To pašu saku arī saviem skolēniem. Savukārt mācību vielu nevajag “iekalt”, bet saprast, kā to izmantot dzīvē!”
“Vēl tikai mazliet un vasara būs klāt!”
Šobrīd skolotājas Ceriņas laika lielāko daļu aizņem skolēnu atsūtīto darbu labošana un arī darbu plānošana nākamajām darba nedēļām. “Varētu jau neprasīt, lai skolēni atsūta katru paveikto darbu, bet man un jūtu, ka arī skolēniem šī atgriezeniskā saite ir svarīga.
Savā dziļākajā būtībā esmu vairāk praktiķis. Līdz šim mācību stundās jauno vielu galvenokārt mācīju praktiski darbojoties un spēlējot dažādas spēles. Tagad vairāk jādomā, kā mācību procesu digitalizēt. Taču tā ir vērtīga pieredze, kas noteikti noderēs arī vēlāk. Vissirsnīgākais paldies atsaucīgajiem kolēģiem, īpaši – direktores vietniecei Dacei Ciekurei, kura vienmēr gatava palīdzēt, ja parādās kādas tehniskas dabas problēmas!”
Brīvajā laikā skolotājai Ceriņai patīk būt laukā, nūjot, vingrot, darboties dārzā, braukt ar divriteni. “Vienā gadā visi kopā nopelnījām Ērenpreisa “Velo ģimenes” titulu,” stāsta skolotāja. “Šobrīd ļoti pietrūkst teātra izrāžu un koncertu, kas arī pirms ārkārtas situācijas bija nozīmīga manas dzīves daļa. “Esmu noskatījos kādu izrādi arī pa TV, bet šobrīd visbiežāk iznāk skatīties raidījumu “Tava klase”, kur smeļos idejas nākamo nedēļu mācību stundām.
Brīvdienās parasti braucam uz laukiem, uz Mazsalacu. Tur mums ir liels dārzs, četri suņi, kaķi… Kilometra attālumā – Skaņais kalns, uz kuru bieži dodamies pastaigāties. Tas viss dod spēku. Gaidām saulīti, vasaru!”
Arī visiem citiem skolotāja novēl izturību un saglabāt optimismu – vēl tikai dažas nedēļas un jau vasara būs klāt!
Teksts: Baiba Vahere
Foto: no Sanitas Ceriņas personiskā arhīva
