2022. gada 4. dec.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Smiltenes vidusskolas 9. klašu absolventu izlaiduma stāsts

11.jūnijā Smiltenes vidusskolas jaunajā zālē izskanēja četru devīto klašu stāsts par skolu un to, ar ko viņi joprojām tik cieši saistīti un bez kā šis stāsts nemaz nebūtu iespējams…

“Izlaidums – tie ir arī mīlestības svētki, kuros apstājamies un priecājamies par paveikto, par tām zināšanām, ar kurām jūs dosieties tālāk, lai iegūtu vidējo izglītību,” klātesošos uzrunāja Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina. “Domājot par jums, absolventi, vecāki un skolotāji, iztēlē redzu vīru no Džeka Kenfīlda, Marka Viktora Hansena, Eimija Ņūmārka grāmatas “Cāļa zupa dvēselei”, kurš, stāvot okeāna krastā, vēro jūras zvaigznes, brīžiem tās paņemot rokās, izceļot krastā, brīžiem atliekot atpakaļ ūdenī. Dzīvojot jūras krastā, nākas piedzīvot gan paisumus, gan bēgumus. Tikai vietējie, tie, kuri šo vietu un savas jūras zvaigznes labi pazīst, vislabāk zina, kad tās jāsamīļo un kad jāļauj peldēt tālāk. Būt vietējam  – tas nemaz nav tik vienkārši. Vieglāk ir būt ciemiņam, jo no viņa neprasa atbildību.

Kad pirms dažām dienām tikāmies izaugsmes pasākumā, bija patiess prieks dzirdēt, ka jūsu galvenās vērtības ir draudzība, uzticēšanās un drosme piepildīt savus sapņus. Ticu, ka tās noteikti jūs aizvedīs uz sapņoto galamērķi. Mēs jums dodam līdzi ceļamaizē savu mīlestību.”

Direktore izlaidumā ar īpašu lepnumu un prieku pateicās skolēniem, kuru ieguldītais mācību darbs un panākumi mācību priekšmetu olimpiādēs ļāvuši skolas vārdam izskanēt visā Latvijā: Jasmīnai Pakalnei, Jānim Ošiņam, Simonai Sarkangalvei, Dāvim Grabovskim un arī Sabīnei Lapiņai, kura ieguva augstāko pakāpi Valsts izglītības satura centra rīkotajā Skatuves runas priekšnesumu video konkursā (7. – 9. klašu grupā).

“Šie visi nav stāsti tikai par viena gada darbu, bet grūtu un mērķtiecīgu darbu dienu dienā, stundu stundā. Paldies jums, jaunieši un paldies arī vecākiem un skolotājiem!”

Absolventu stāsts

Absolventu stāsts bija arī par pasauli, kas šobrīd šūpojas vējos, virpuļos un orkānos. Par cilvēku tajā, kas brīžiem jūtas kā svārsts – vajadzīga tikai maza kustība, citreiz pietiek vien ar elpu, kādu vārdu, lai viņš sāktu virzīties labās vai kreisās dzīves virzienā.

Gaisā virmoja jauniešu prieks un lepnums par paveikto. Un pateicība par mīlestību, kas palīdzēja, kad šķita – visapkārt trīc zeme un pasaule ir sabrukusi. Kā taureņiem, par kuriem tik skaisti raksta dzejnieks Imants Ziedonis:

“Ko taureņi dara zemestrīcē?

Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes

zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē.

Jo tek ārā no šūnām medus zemestrīcē. Jo birst

bitēm no kājām un pazūd smiltīs ziedputekšņi zemestrīcē.

Taureņi mierina galotnes zemestrīcē. Jo ar dažām saknēm

ir pārtrūkuši sakari zemestrīcē.

Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē. Tikai taureņi mums var līdzēt, kad

zeme sāk trīcēt.”

Tas bija stāsts par zemi, kas pie jūras atmostas vēlāk. Un par dzīvi jūras krastā, kur viss notiek vēlāk, taču, tās krastā veroties uz horizonta pusi, var ieraudzīt laiku apstājamies un tapt redzīgāks un laimīgāks:

“Zeme dod un rāda visu uzskatāmi. Tā ziemā iemirdzas sudrabainā sirmumā un pavasaros uzzied zaļām acīm. Zeme, meži un lauki, un pat puķu dobe mājas pagalmā ir brīnišķīgi skolotāji. Zeme dod pamatu, iemāca pacietību un vērīgumu.

Zeme māca, ka liela ir mūsu dzīve, liela kā kļavas, kā bērzi, kas izaug no mazas sēklas.

Un vēl mēs tagad zinām, ka, pat neauglīgu zemi aprūpējot, var iegūt ražu, ka aizaugušā ceļā var iztīrīt baltas takas, ka ikviens no mums ir pacēlies uz pamatiem, ko mums ir devis mūsu skolotājs.”

Absolventi kopā pavadīto laiku salīdzināja ar dziļu ūdeni, košu ezeru, strauju upi, mainīgo jūru. Jo arī ūdens, tāpat kā laiks, nekad nestāv uz vietas. Tas plūst un mainās… Tāpat kā viņi. Pamatskolas gados no maziem pirmklasniekiem izauguši par skaistiem un gudriem jauniešiem,  tagad – cits dzirkstoši un strauji, cits maigi un apdomīgi, skolotāju un vecāku mīlestības pavadīti, viņi dosies savus dzīves sapņus piepildīt.

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Jānis Ūdris, Agnis Melderis