2024. gada 28. marts
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Smiltenes vidusskolā Latvijas dzimšanas dienā atver vērtību krātuvi

Vakar Smiltenes vidusskolā, mūsu mīļās Latvijas dzimšanas dienas priekšnojausmās, visu klašu un arī pirmsskolas grupās notika svinīga kopā sanākšana. Lai sagatavotos svinēšanai ar izpratni, kopā tika minētas vieglas un grūtas mīklas, krāti zelta fakti par mūsu mīļo zemi. Skanēja Latvijas un tās brīvībai veltītas dziesmas. Tām līdzi dziedāja dvēsele.

Jaunieši vēra vaļā vērtību krātuvi, kuras iekšpusē – artefakti, kas šodien palīdzēs mums Latvijas Republikas dzimšanas dienu krāšņi nosvinēt.

“Par Latviju ir daudz stāstu, kas katru dienu apaug ar jaunu informāciju, jauniem notikumiem,” klātesošos uzrunāja Smiltenes vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidente Elīza Kauliņa. “Taču mēs to izjūtam arī ar maņām. Klausāmies putnu dziesmas, redzam jūru viļņojamies, izgaršojam rupjmaizi, sajūtam bērza stumbra maigumu. Un arī izsmaržojam.”

Skolēni novērtēja mūsu tautas valodu, tradīcijas, novadu bagātības, Latviju – mūsu bezgala skaisto, neparasti savdabīgo, ar neatkārtojamu krāšņumu apveltīto zemi. “Aiz koku zaļajām audzēm žilbinoši lāsmo Daugavas rāmais plūdums un aizmirdz līdz pat pamalei. “Lūk, Gaiziņš, lūk, Latgale ar Sauleskalnu un Ežezera 60 salām, Mākoņkalns ar Rāznas ezera lāsmaino tālumu, Dundagas ar teiksmaino silu zilganajām dūmakām, Kuldīga ar Ventas rumbu, gleznainie Talsi un Staļģu grava ar ievu un gaiļpiešu pavasara smaržu, ar lakstīgalu koncertiem maijā,” ikvienam to visu iztēloties palīdzēja 10. klases skolniece Simona Sarkangalve.

Apzinoties, ka laiku mēs nevaram vēlreiz pārdzīvot, tikai atcerēties un pieminēt, skolēni  atsauca atmiņā būtiskākos notikumus no Latvijas republikas proklamēšanas 1918. gadā līdz tās 104. gadadienai. Pieminot Brīvības cīņas, kurās nebija samērīga spēku samēra, bet paustā varonība atlīdzinājās ar atbrīvotu Pārdaugavu un Lāčplēša kara ordeņa nodibināšanu. Atceroties otro pasaules karu, kura laikā Latviju iekļāva PSRS sastāvā, nerēķinoties ar latviešu tautas gribu. Pieminot tūkstošiem Latvijas izsūtīto cilvēku, t.sk. bērnus un sirmgalvjus, no kuriem daudzi vairs nekad neredzēja savas mājas, ģimenes, kuras vairs nekad nesatikās.  Atsaucot atmiņā daudzos nebrīves gadus, kas mūsu tautā atstāja neizdzēšamas brūces.

Daudzi skolotāji vēl labi atceras laiku, kad latvieši un arī daudzas citas apspiestās tautas savas alkas pēc brīvības slēpa dzejoļu rindās un dziesmu melodijās. Un tad pienāca brīdis, kad tauta modās, atklāti nosodīja slepeni slēgtos līgumus, dibināja Latvijas Tautas fronti un kopā izcīnīja Latvijas neatkarību.

Vēl barikādes un 1991. gada augustā sabruka mākslīgi un netaisnīgos ceļos veidotais. Latvija savā 104. gadadienā ir brīva valsts, kas pati meklē sabiedrotos. Eiropas Savienība, NATO – droši pleci, kas ir balsts arī šajā sarežģītajā un grūti prognozējamā laikā.

“Šodien, 18. novembra priekšvakarā, saprotam, ka tikai mēs paši ar savu mīlestību, attieksmi pret darbu un vienam pret otru savu Latviju sargājam. Valsts neatkarība. Tā nav dāvana, kādam to vienmēr bijis jānopelna,” klātesošos uzrunāja Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina. “Redzot šodienas brīnišķīgo vēstures un mīlestības stundu, zinu, ka mēs ne tikai protam mīlēt, bet arī sargāt. Tajā pašā laikā ļoti ceru un ticu, ka nevienam no mums šajā brīvvalsts laikā nebūs jāraud par saviem tuviniekiem… Svētku dienā aicinu jūs visus Smiltenē iedegt svecīti par savu  skolu, draugiem un ģimeni. Sargāsim savu Latviju! Lai mūsu dziesmas skan mūžam brīvā Latvijā! Dievs, svētī Latviju!”

Paldies ikvienam, kurš palīdzēja skolēniem sagatavoties svētkiem – direktores vietniecei audzināšanas darbā Ivetai Krūmiņai, 4. – 6. klašu kora diriģentei Solvitai Krūmiņai, koncertmeistarei Ingai Strazdiņai, 12. klašu ansambļa vadītājai Dacei Rudzītei, teātra pulciņa skolotājam aktierim Aigaram Apinim, skolotājiem: Līgai Osmai, Evai Uldriķei un Jānim Celmiņam visiem, kuri atbalstīja un iedvesmoja jaunos māksliniekus. Paldies mūsu brīnišķīgajiem skolēniem, kuri ļāva piedzīvot emocionāli bagātus un skaistus svētkus!

Teksts: Baiba Vahere, foto: Evita Ūdre, Alise Zvejniece