2021. gada 16. okt.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Skolotāja Valija Rupaine: “Tie bija mani skaistākie un laimīgākie gadi!”

Smiltenes vidusskolas sākumskolas skolotājai Valijai Rupainei šī Skolotāju diena būs citādāka, nekā ierasts līdz šim. Pēc 45 skolotājas darbā pavadītiem gadiem viņa devusies pelnītā atpūtā. Taču saikni ar saviem skolēniem un kolēģiem gan Valija Rupaine uztur joprojām. Profesiju viņa izvēlējusies vidusskolas laikā, un sirds tā arī uz mūžu palikusi pie mazajiem bērniem…

“Mana dzimtā puse ir Kārsava,”  stāsta skolotāja Valija Rupaine. “Tur pagāja arī vidusskolas gadi. Bērnībā ilgi nevarēju izšķirties, par ko gribu kļūt. Ļoti patika  lasīt, tāpēc vienu brīdi apsvēru iespēju mācīties par bibliotekāri. Taču tuvinieki atrunāja.

Toreiz skolā nerīkoja Karjeras nedēļas, bet vidusskolas pēdējā gadā mums bija jādodas vadīt nodarbības bērnudārza, vēlāk – sākumskolas bērniem. Viņi bija tik atvērti un sirsnīgi, nāca klāt samīļoties… Jutos kā viņu vecākā māsa. Tā arī mana sirsniņa pie viņiem palika. Pēc vidusskolas abas ar draudzeni devāmies uz Liepājas Pedagoģisko institūtu (tagad – Liepājas Universitāte), nokārtojām iestājeksāmenus un pēc četriem gadiem sekoja jauno speciālistu sadale. Smilteni izvēlējos galvenokārt tāpēc, ka no tās varēja viegli izbraukāt uz Kārsavu. Bija autobusa maršruts – Kārsava – Smiltene – Cēsis…”

Mainās iekārtas, bet vērtības paliek…

“Smiltenieši bija tik atsaucīgi un sirsnīgi, ka ātri vien iedzīvojos. Skolotāja Biruta Krūmiņa, kuras vietā mani pieņēma, visu izrādīja. Viņa bija ļoti sirsnīga,” atceras Valija Rupaine. “Toreiz katram jaunajam skolotājam bija arī darbaudzinātājs. Manējā –  skolotāja Aina Rožkalne. Arī ar viņu sapratāmies ļoti labi.”

Skolotājai Valijai Rupainei vienmēr bijis svarīgi saprasties ar visiem. “Mainās pasaule, politiskās iekārtas, bet galvenās vērtības jau nemainās. Ja cienīsi citus, tad cienīs arī tevi. Ir jāmīl tas, ko dari. Manuprāt, tas jo īpaši svarīgi darbā ar bērniem. Jā, mēs esam ļoti dažādi, bet tā tam jābūt. Laika gaitā esmu daudz mācījusies gan no saviem skolēniem, gan viņu vecākiem. 1976.gadā, kad sāku savas darba gaitas, skolēni bija klusāki, mazliet biklāki un kautrīgāki. Ne tik atvērti kā mūsdienu bērni. Taču – ja skolotājs ir harmonisks un draudzīgs, tad parasti atraisās arī viskautrīgākie. Man tā patīk mazo bērnu patiesums un atklātība! Tāpat vienmēr bijis liels gandarījums, ja vecāki atnākuši pēc padoma un pēc tam esam varējuši kopā atviegloti uzelpot, jo problēma vairs nav aktuāla!

Neslēpšu – šajos gados piedzīvots arī pa kādam sarūgtinājumam, taču to bijis daudz mazāk nekā labo brīžu. Parasti visu esam spējuši izrunāt. Un ir arī reizes, kad skolotājam gudrāk paklusēt, nevis ļauties emocijām.”

Pateicība, kas nāk ar laiku…

Darbā, īpaši pirmajos gados, skolotāja Rupaine bieži atcerējusies savu vidusskolas audzinātāju – fizikas skolotāju Valentīnu Beitāni. “Mācību stundās viņa parasti bija ieturēta un stingra, bet brīvajā laikā – mīļa kā mamma. Ikviens varēja pieiet un uzticēt savu sāpi. Skolotāja prata rīkot skaistus sadraudzības pasākumus, kas ir svarīgi visu klašu skolēniem. Kopā braucām brīnišķīgās ekskursijās.

Skolotājam jāapzinās, ka skolēni viņa ieguldījumu tā pa īstam parasti novērtē vēlāk. Kad no mazas lauku skoliņas atnācu uz Kārsavas vidusskolu, mānītos, ja teiktu, ka biju priecīga, ka krievu valodas skolotājas mani izsauca gandrīz katrā stundā. To novērtēju tikai tad, kad jau mācījos augstskolā un sapratu, ka tieši, pateicoties viņam, krievu valoda man nesagādā ne mazākās grūtības.”

“Attālinātās mācības – tas nav man!”

“Maniem pirmajiem skolēniem tagad jau pašiem lieli bērni, bet ar vairākiem no viņiem joprojām sazināmies,” stāsta skolotāja. “Gandrīz no katras audzināmās klases ir skolēni, kas ik pa laikam uzraksta kādu vēstulīti vai piezvana. Tas ir tik mīļi!”

Skolotājai savā darbā visvairāk paticis kopā ar bērniem gatavoties svētkiem. “Mūsu skolā tie parasti bijuši tik pārdomāti un skaisti! Miķeļdienas tirdziņš, Mārtiņdienas masku gājiens, Latvijas dzimšanas diena, Ziemassvētki, Mātes diena… Bērni ar tādu prieku piedalījās, visu darīja.  Pēdējā gadā gan tas izpalika. Bet neko darīt…

Nesen sazinājos ar savas pēdējās audzināmās klases jauno audzinātāju un no sirds priecājos, ka viņiem klājas labi. “Ņemot vērā to, ka tik ilgi strādājām attālināti, biju noraizējusies, vai bērniem zināšanās nepaliks “robi”. Tāpat viņiem ir tik būtiski regulāri uzturēt saikni ar vienaudžiem, lai pavisam neieietu tehnoloģiju pasaulē. Godīgi sakot, man attālināto mācību laikā bija grūti, tik ļoti pietrūka klātienes tikšanās ar bērniem! Psiholoģiski ļoti iztukšoja apziņa, ka nevari visu izdarīt tā, kā gribētos, kā darītu tad, ja visi strādātu vienā klasē…”

Kad vēl, ja ne tagad?

“Par došanos pelnītā atpūtā domāju jau kādus divus gadus,” atzīst Valija Rupaine. “Ieskatījos pasē un sapratu: kad vēl, ja ne tagad mazliet padzīvot arī sev?”

Šobrīd skolotājas ikdiena paiet, rosoties pa dārziņu, kur izaudzē visus ikdienā nepieciešamos augļus un dārzeņus. “Man ļoti patīk doties ogās un sēnēs. Kad draudzene atgūs veselību, abas atkal nūjosim. Šodien pieteicos uz peldēšanas un pirts nodarbībām Priekuļu peldbaseinā “Rifs”, ko saviem senioriem organizē Smiltenes novada dome.

Brīvajā laikā daudz lasu. Ikdienā regulāri uzturu saikni arī tuvākajiem radiņiem. Dēli izauguši un esmu bagāta vecmāmiņa – man ir pieci jauki mazbērni! Ko vēl vairāk var vēlēties?

Kamēr vīruss atkāpsies, esmu apņēmusies tuvāk iepazīt Latviju. Ir tik daudz skaistu vietu, kurās vēl nav būts! Šovasar piepildīju senu sapni –  biju vietā, kur Gauja ietek jūrā. Nākamgad iešu pārgājienā kopā ar mazbērniem. Maršruts jau izvēlēts – kādi 10 km līdz Lojas upes ieteka Gaujā. Iepriekšējā Skolotāju dienā ar Smiltenes vidusskolas skolotājiem bijām skaistā ekskursijā uz Imanta Ziedoņa muzeju Murjāņos. Gides aizraujošā stāstījuma ierosmē ļoti sakārojās iziet šo interesanto maršrutu.”

Valija Rupaine ir laimīga, kad skolēni viņai piezvana, atceras. “Ja godīgi – vēl tagad īsti neesmu tikusi vaļā no ieraduma celties pusē sešos no rīta… Bet stundas gan pa sapņiem nevadu. Varbūt tāpēc, ka savu darbu patiesi mīlēju un nav palikusi nepabeigta darba sajūta?”

Baiba Vahere

Slider