2024. gada 24. maijs
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Performance kā pretstāve karam

Ziemu nomainījis pavasaris, bet nežēlīgais karš Ukrainā joprojām turpinās, atstājot aiz sevis salauztas dzīves, ciešanas un draudīgus mākoņus… Jautājumi, ko savā performancē pašu sacerētajai dziesmai “Ievainotie sapņi”, gatavojoties Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Latvijas Kultūras kanona konkursa “(Jaunība un) pretstāve kultūras kanonā un laikmetīgajā mākslā” noslēguma kārtai, uzdeva Smiltenes vidusskolas 12.klases skolnieces Marta Jakoviča, Alise Čukure un Monta Štorha, aktuāli joprojām. Marta, Alise un Monta, veidojot performanci, guvušas jaunu un ļoti īpašu pieredzi, kas noteikti palīdzēs gan mācībās, gan turpmākajā dzīvē.

Dienā, kad pēc konkursa noslēguma tiekamies, viņas vēl dzīvo noskaņās, kas piepildījušas ikdienu turpat pusgadu. Gatavošanās konkursam sākās jau rudenī. Alise, Monta un Marta tajā iesaistījās ar visu savu būtību. Darbam veltītās stundas neviena neskaitīja, jo iecere – kopīgiem spēkiem izveidot ko patiesi skaistu un vienlaikus plašākai sabiedrībai aktuālu, kļuva par ko daudz vairāk, nekā konkursa uzdevumu. Nu paveiktais vainagojies panākumiem – darbs Latvijas mērogā novērtēts ar Atzinību un skatītāji to var skatīties “YouTube”.

“Visspilgtāk no projekta atmiņā palikusi filmēšanās un gatavošanās tai,” atzīst Marta. “Tas bija īsts piedzīvojums, kamēr atradām visu nepieciešamo, izdomājām, ko un kā labāk darīt. Jautājumi, ko aktualizējam savā darbā, ir ļoti drūmi un smagi, līdz ar to ne vienmēr bija viegli koncentrēties… Neviens taču nevēlamies ko tādu piedzīvot savā dzīvē. Taču tieši tāpēc par to ir jārunā. Tā nav sena vēsture, par ko lasām vēstures grāmatā, bet traģiski notikumi, kas norisinās šobrīd un salīdzinoši netālu. Ik dienu internetā redzam fotogrāfijas un video materiālus no karā cietušajām vietām, kara šausmas piedzīvojušie cilvēki atrodas mums pavisam tuvu – skolā dzīvojošās ukraiņu ģimenes, Brantu muižā, kur filmējāmies, saimniece Ilze Briede paņēmusi savā pajumtē cilvēkus, kas bēga no kara Ukrainā. Skaistumkopšanas salona “Tom & Džī” īpašniece Evita Ozoliņa, kura mums palīdzēja saposties filmēšanai, dod darbu ukraiņu sievietēm. Visi šie cilvēki bija ļoti atsaucīgi un saprotoši, gatavi palīdzēt, jo labi apzinājās mūsu izvēlētās darba tēmas nozīmīgumu.”

Performances tapšanas laikā uzklausītie stāsti un pašu pieredze Montai, Martai un Alisei palīdzējuši apzināties, cik daudz var paveikt savstarpēji saliedētā un radošā komandā.

“Marta mūsu komandā bija spēcīgākā mūzikā, Alise – vizuālajā mākslā, bet Monta – vārda mākslā,” stāsta konkursa dalībnieces. “Taču, gatavojot projekta darbu, mums vienmēr bija svarīgi dzirdēt katras viedokli par iecerēto. Pleca sajūta, ko piedzīvojām, manuprāt, ļoti svarīga gan šādos projektos, gan vēl jo vairāk, nonākot sarežģītās situācijās, sastopties ar jaunu un smagu pieredzi.”

Viens no jautājumiem, uz kuru jauniešu darbos atbildes meklēja konkursa žūrija, bija, – kā jaunietim, personībai, kas vēl tikai veidojas, palikt ar stingru mugurkaulu un saglabāt savu nostāju, kad viss visapkārt brūk un jūk?

Marta uzskata, ka cilvēks šajā ziņā pirmās iemaņas apgūst jau ģimenē, kurā respektē to, ka katram ir tiesības uz savu viedokli. “Mēģinot kādu jautājumu risināt plašākā mērogā, ļoti būtiski atrast domubiedrus, ar kuriem kopā cīnīties par konkrētajām idejām, kuri viens otru atbalsta un nav gatavi iet pret sirdsapziņu.”

“Manuprāt, ļoti būtiski ticēt gaismai. Saglabāt ticību un cerību,” klasesbiedreni papildina Monta. “Šādos brīžos palīdz, ja cilvēks stingri turas pie savām vērtībām un neļauj tās sašķobīt. Ukraiņi pašaizliedzīgi cīnās par savu valsti un tās neatkarību. To var tikai apbrīnot. Savukārt mums, pārējiem, svarīgs ir katrs vismazākais darbiņš, ko varam paveikt šo, tik daudz cietušo cilvēku labā,” domā Alise. “Tāpat svarīgi būt informētiem par aktuālajiem notikumiem, izvēlēties uzticamus ziņu avotus.” “Un vēl ļoti būtiski par notiekošo neklusēt, nepieļaut, ka kādā brīdī sabiedrība to, kas tūkstošiem cilvēku dzīvē sēj iznīcību, sāk uztvert kā kaut ko ikdienišķu. Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir kaut kas prātam neaptverams!” savu viedokli pauž Monta.

Marta, Alise un Monta performancē dziesmai “Ievainotie sapņi” meklē atbildes arī uz jautājumu, kā šobrīd sasildīt daudzās salauztās dzīves? “Mēs nevaram paveikt neko daudz globālā mērogā, taču ikviens var ienest otra dzīvē gaišāku noskaņu, esot pret viņu laipns un atbalstošs. Uzņēmējs var palīdzēt, dodot no kara bēgošajiem cilvēkiem darbu, kāds cits – ar pajumti vai ziedojumu, vēl kāds – pavadot ar viņu kopā laiku, palīdzot viņos saglabāt ticību labā uzvarai, cerībai un gaismai. Ļoti būtiski, ka šie cilvēki šeit jūtas pieņemti un saprasti. Viss minētais arī mūs pašus veido par labāku un savstarpēji saliedētāku sabiedrību,” uzskata jaunietes.

Viņu mērķis bija ar savu darbu parādīt, ka 21.gadsimtā pasaule atkal piedzīvo tos pašus notikumus un šausmas, par kurām savā romānā “Dvēseļu putenis” raksta Aleksandrs Grīns. “Māksla ir viens no veidiem, kā paust savu nostāju un runāt par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Ar savu performanci un dziesmu arī mēs – vidusskolnieces Latvijā – varam aicināt nepalikt vienaldzīgiem pret asinīm, ko karš atstājis uz jaunas meitenes baltās kleitas, rosināt sabiedrību tās lielajā skrējienā apstāties un nostāties gaismas pusē…”

Konkurss Alisei, Martai un Montai pavēris satikt domubiedrus no daudzām Latvijas skolām. Vidusskolā viņas visas izvēlējušās padziļināti mācīties kultūru un mākslu. Konkursā gūtā pieredze noteikti noderēs gan mācībās, gan dzīves skolā, kur emocionālā inteliģence ir viena no būtiskākajām prasmēm, lai savā izaugsmes ceļā dotos ar labestībai atvērtu sirdi.

Monta, Alise un Marta saka vissirsnīgāko paldies skolotājai Ilvai Dūmiņai, kura viņas nesavtīgi atbalstīja no pirmās līdz pēdējai projekta īstenošanas dienai, kā arī mūziķim Jānim Krūmiņam, Brantu muižas saimniecei Ilzei Briedei un salona “Tom&Džī” īpašniecei Evitai Ozoliņai, kuru dāsnā sirds, radošais gars, vērtīgie padomi un laipnība palīdzēja sasniegt iecerēto!

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Ilva Dūmiņa