2022. gada 8. dec.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Novērtējot katru dienu, kurā var dzīvot mierā un mīlestībā

“Mēs dzīvojam civilizētā pasaulē, un bērniem nebūtu jāzina, kas ir karš. Taču daudzi ukraiņu vecāki vairs nekad neredzēs savus bērnus, jo viņi ir gājuši bojā. Tās ir sāpes jebkuram, kas nerimsies vēl ilgi. Karš vienmēr nes sev līdzi ciešanas. Mūsu puiši joprojām cīnās, bet tās mežonības izpausmes, ko šobrīd piedzīvo ukraiņi, normālam cilvēkam grūti saprast,” atzīst Svetlana Mihailova un Katrīna Zaremba – ukraiņu sievietes, kuras nu jau trešo mēnesi dzīvo Smiltenē. Katrīna šodien dosies mājup.

“Nevarējām iedomāties, ka reiz pienāks brīdis, kad vajadzēs bēgt pašām no savām mājām. Lai glābtu dzīvību…” Piedzīvotais nav aizmirstams. Svetlana un Katrīna no sirds novērtē katru dienu, ko var pavadīt šeit. Mierā, saticībā un mīlestībā. “Tad, kad izbraucām no Ukrainas, pat īsti nezinājām, kur nonāksim. Protams, bija milzīgs satraukums. Zināms miers iestājās tikai tad, kad izkāpām no autobusa un ieraudzījām skolas direktori, kura mūs sagaidīja kā mamma. Šajā laikā no visiem apkārtējiem esam piedzīvojušas tik daudz mīlestības, ka būsim par to pateicīgas vienmēr.”

Abas sievietes satikušās autobusā un šajā laikā tā satuvinājušās, ka jūtas kā radinieces. Svetlana bēgļu gaitās devusies ar saviem četriem bērniem, Katrīna – ar jaunāko brāli, kurš mācās 10. klasē. Katrīna pēc izglītības ir sākumskolas skolotāja un arī laikā, ko pavadīja Smiltenes vidusskolā, strādāja, palīdzot mācībās ukraiņu bērniem.

Sekas, kas paliks uz visu turpmāko mūžu

Svetlana Latvijā ir otro reizi, kaut pirmo reizi atceras maz, jo tad bija tika gadu veca. “Ar ģimeni viesojāmies pie onkuļa Cesvainē. Tas bija pirms 38 gadiem. Ukrainā visi zina, ka Latvija ir Eiropas valsts ar augstu kultūras līmeni, bet tad, kad bēgām no kara, par to nebija daudz laika domāt. Vienīgais, ko vēlējāmies vairāk par visu – iespējami ātrāk kopā ar bērniem tikt drošībā. Vīrs palika Ukrainā. Kaut arī viņam bija iespēja izbraukt no valsts. Ukrainas likumdošana paredz – ja ģimenē aug četri nepilngadīgi bērni, tēvs ir atbrīvots no iesaukšanas dienestā. 2014. gadā vīrs pusgadu sabija ierakumos valsts rietumos. Un arī tagad ir gatavs, ka viņu jebkurā brīdī var atkal iesaukt. Nupat uzzināju, ka tikko karot aizgājis radinieces vīrs. Tā ir jauna ģimene savas kopdzīves sākumā. Patiesībā šis karš sākās jau 2014. gadā, tikai to toreiz neviens neatzina un tam nepievērsa tik lielu uzmanību.

Latviešu valodā buča nozīmē skūpsts. Mums Buča asociējas ar daudzu cilvēku piedzīvotajām šausmām un bailēs. Kādreiz pie mums bija ciems “Šķastje” (latviski – laime). Nekādas laimes tur nebija, daudz puiši krita. Mēs, kad viņus atveda, stāvējām uz ceļiem. Bija daudz ievainoto un vēl vairāk kritušo. Bērniem būtu jāaug mierā, bet baidos, ka pēc tā, ko daudzi no viņiem piedzīvojuši… Tas atstās sekas uz visu turpmāko mūžu.”

 “Kāda daļiņa no manas sirds vienmēr paliks pie jums!”

Tatjanai par Latviju daudz stāstījuši draugi, kuri daudz ceļo un parasti Jauno gadu braukuši sagaidīt braukuši vai nu uz Rīgu vai Prāgu. “Latvija ir ļoti skaista, tīra un zaļa valsts. Te ir tik daudz mežu! Bet pats galvenais – ļoti sirsnīgi cilvēki, kuri ārkārtīgi lepojas ar savu zemi un vēsturi.

Esmu satikusi daudz jauku cilvēku, bet tas, ko piedzīvoju šeit… Kāda daļiņa no manas sirds vienmēr paliks pie jums!”

Abas ir no sirds pateicīgas par šeit piedzīvoto viesmīlību, taču sirds, protams, vairāk par visu ilgojas pēc mājām, savas ģimenes. Svetlana pagaidām vēl bērnu drošības dēļ paliks Latvijā. Viņa priecājas par skaistajiem pavasara ziediem, kas šobrīd visapkārt zied Latvijā, ir pateicīga skolotājai Valdai Cirītei par to, ka ar viņas atbalstu ar katru dienu saprot aizvien vairāk latviešu valodu. Viņa ir laimīga, ka visi bērni šeit ļoti labi iejutušies. “Ņikita, kurš no Ukrainas izbrauca ar futbola bučiem un formu somā, pat spēlē vietējā futbola komandā un par to ir stāvā sajūsmā. Paldies skolasbiedriem, ka viņi mūsu bērnus tik labi pieņem! Un atbalsta, kaut reizēm nesaprot viens otra valodu.”

Tur palika viss…

Kad sarunā atgriežamies pie Černovciem, kur palika Svetlanas mājas un darba vieta, sievietes acis atkal pielīst asarām. Tur palicis viss… “Man ļoti patika savs administratores darbs medicīnas centrā, bet bērnu drošība ir pirmajā vietā. Arī uz Černovciem lidoja krievu raķetes. Tās, cik zinu, tika notriektas. Mūsu apgabalā līdz šim lielas bombardēšanas nav bijušas. Taču labi apzinājos – tad, ja sāktos smagāka karadarbība, ar četriem bērniem tikt laukā būtu ļoti grūti.

Kad iebraucām Smiltenē, aizmirsu izslēgt telefonu, kurā bija aplikācija, kas reaģēja uz sirēnām. Lai gadījumā tad, ja tās sāk skanēt naktī, cilvēki paspētu iespējami ātri aizbēgt uz drošāku vietu. Kad telefons sāka ziņot par trauksmi, pirmā doma, kas iešāvās prātā: tiešām arī šeit tas pats? Mazais puika pat bailēs nokrita uz grīdas. Izdzirdot tās skaņas, mums visiem joprojām uzmetas zosāda.

Atceros, kā kara pirmajās dienās, atskanot trauksmes signālam, īsti nesapratām, kas jādara. Sākumā vienkārši nebijām gatavi tādai dzīvei. Izskrējām uz ielas. Pilsētā varēja pārvietoties vienīgi pa tumsu, ielu apgaismojums bija izslēgts, logi aptumšoti… Tu skrien, redzi – tumsā parādās cilvēki, kas arī kaut kur skrien. Laika gaitā jau visu apguvām, arī somas ar nepieciešamo bija gatavībā. Tiklīdz atskanēja sirēnas, es, vīrs un četri bērni steidzīgi devāmies uz pagrabu. Vienreiz pusceļā mazākais bērniņš pēkšņi paziņoja, ka aizmirsis uzvilkt krosenes. Visi klusiņām devāmies atpakaļ. Bet vislielākā bezpalīdzības sajūta pārņēma tad, kad sirēnas atskanēja darba laikā. Viss rajons skrēja, lai paglābtos, bet man galvā viena vienīga doma – kur tagad ir mani bērni, kas palika mājās… Pamazām jau pieradām. Arī tajā rītā, kad mājās vairs neatgriezāmies, izskrējām laukā, skanot sirēnām.”

Kādas pieredzi Svetlanai un Katrīnai atnesis šis laiks? – Abas ir vienisprātis: pasaulē nav nekā svarīgāka par mieru un briesmīgāka par karu. Svetlana un Katrīna ir pārliecinātas, ka Ukraina uzvarēs. Tikai – kad tas būs? Cik cilvēku dzīvības vēl prasīs šis karš? – Uz šo jautājumu pagaidām nevar atbildēt neviens. Tāpat kā to, kāpēc 21. gadsimtā cilvēkiem joprojām būtu jākaro un jārada viens otram tik daudz sāpes…

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no personiskā arhīva