“Sports, skolēni, sacensības – tā ir visa mana dzīve! Nevienu mirkli neesmu varējusi iedomāties sevi strādājam kur citur,” par savu pirmo un vienīgo darba vietu saka Smiltenes vidusskolas ilggadējā sporta skolotāja Margarita Mikarta, uzzinājusi par viņai piešķirto Smiltenes novada gada balvu sportā.
Dzīves prieks un kvalitāte ir kustībā – tāds ir Margaritas Mikartas moto jau kopš jaunības. Studējot Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā (tagad – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), viņa bija Latvijas rokasbumbas izlases spēlētāja, trīskārtēja Latvijas čempione.
“Mans darbs bijis piepildīts ar skaistām un priecīgām emocijām,” mazliet samulsusi no sev pievērstās uzmanības sakarā ar apbalvojuma piešķiršanu, atzīst skolotāja. “Skaļas ovācijas, skatītājiem pilnas tribīnes – kurā mācību priekšmetā vēl ir tik daudz emociju?”
Atskatoties uz paveikto, Margaritai Mikartai milzīgs gandarījums par audzēkņiem, kuri viņas ierosmē aizgājuši uz sporta skolām, pēc tam – iekļuvuši lielajā sportā un tajā guvuši augstus rezultātu. Taču skolotāja ar tikpat lielu prieku runā arī par skolas sacensībām un sporta stundām, kurās izdevies skolēnos atraisīt sacensību garu, mērķtiecību un prieku par sportošanu. “Spēlējot komandā, bērni iemācās sadarboties, reizēm izplēšanas, pēc tam salīgst… Arī tas viņu izaugsmē ir ļoti svarīgi – iemācīties pret konkurentu izturēties ar cieņu,” uzskata skolotāja.
“No sirds priecājos par tiem skolēniem, kuri arī šajā, pandēmijas laikā, skrien un sporto! Bet zinu, ka ir arī daudz tādu, kuri nedara neko. Tas, protams, nepaliks bez sekām, jo skolas laiks, savstarpējā komunikācija izaugsmes ceļā ir viena no nozīmīgākajām.
Taču es nevaru ciest žēlabas! Nav jēgas skatīties atpakaļ, jāpriecājas par katru mums doto cerību stariņu un jāiet uz priekšu! Vienīgais, kas šobrīd patiešām uztrauc – daudzu nepamatoti lielā uzticēšanās sociālajiem tīkliem. Pat inteliģenti cilvēki reizēm zaudē kritiskās domāšanas spēju un sāk ticēt tam, ko uzrakstījušas dažas nelaimīgas, no dzīves nogurušas būtnes. Jā, var visādi gadīties. Manuprāt, nav svarīgi, cik reizes tu nokrīti, bet tas, cik reizes esi spējis piecelties!”
Kolēģi, runājot par Margaritu, saka: ļoti aizrautīga, radoša, taisnīga, prasīga, ar augstu atbildības sajūtu. Bet viņa pati: “Nemaz jau tik balta un pūkaina, kādu te mani pēdējā laikā raksturo, neesmu! Kādreiz gadījies arī pateikt vienu otru šerpāku vārdu. Esmu kļūdījusies un pēc tam pārdzīvojusi, jo apzināti nekad nevienam nodarīt pāri negribu.”
Laime strādāt ļoti sirsnīgā kolektīvā!
“Uz Smilteni mani atsūtīja pēc obligātās sadales. Gribēju jau tuvāk mājām. Esmu Aizputes meitene… Taču toreiz šajā ziņā īpašas izvēles nebija. Augstskolas pasniedzēji teica: “Smiltene ir ļoti skaista, latviska pilsētiņa! Tev noteikti tur iepatiksies un ies labi!” Tā arī ir. Patiesi neliekuļojot varu teikt, ka darba kolektīvs, kolēģi man bijuši kā otra ģimene. Gatavi vienmēr atbalstīt, pirmajos gados – arī pamācīt, dalīties pieredzē. Nav jau ko mānīties – jaunībā tā patika dauzīties! Sports, sacensības, nometnes ar visām dullībām… Vispirms rēķināties ar skolēnu interesēm, pieņemt, ka katrs bērns ir ar savu dzirkstelīti, rūpēties, lai ikviens no viņiem manās stundās kaut ko iemācās – to apguvu līdz ar gadiem… Šajā ziņā ļoti palīdzēja kolēģu atziņas un mīlestība. Joprojām atceros, ar cik sirdsiltām acīm viņi mani sagaidīja, kad mazliet nobijusies, pirmoreiz ierados Rūta skoliņā (skolas ēkā Dārza ielā 17). Vēlāk, strādājot, motivāciju censties savu darbu paveikt iespējami labi deva apziņa, cik daudz var panākt, ja bērnam sirdsgudri palīdz atraisīties, noticēt sev un nepadoties pirmo neveiksmju priekšā. Skolotāja darbā lielākais gandarījums ir redzēt skolēnus parādam savas spējas augstākajā līmenī.
Pēdējos gados ļoti priecājos par skolas tradīciju – pirmo klašu sporta dienām, kuras vada vecāko klašu skolēni. Pēc tam vairāki no viņiem teica, ka labprāt kādreiz gribētu strādāt ar bērniem. Skolēnos ir tik daudz apslēpta radošuma! Skolotāja uzdevums ir to atklāt! Tāpat kā iemācīt sportot tehniski pareizi. Mācību stundās bērniem bieži nepatīk, ka skolotājs liek kaut ko darīt vēlreiz, pēc tam vēlreiz… Bet tikai tā viņi pārliecinās, ka patiesībā var daudz vairāk…”
“Man ir bijuši divi ļoti īpaši direktori,”
atskatoties uz 45 gadiem skolā, atzīst Margarita Mikarta. “Tie ir Elmārs Rūts un Ilze Vergina. Viņiem, tāpat kā skolēnu vecākiem, vispirms esmu pateicīga par lielo uzticēšanos. Direktors Elmārs Rūts vienmēr paliks atmiņā ar savu patriotismu un vēlmi saliedēt kolektīvu, turēties kopā. Skola viņam bija ļoti mīļa, visa dzīve!
Direktore Ilze Vergina atnāca ar jaunām vēsmām, uzsverot, ka skolai jāmainās līdzi laikam. Mani ļoti uzrunāja viņas atziņa, ka skolotāja autoritātes pamatā ir sirds izglītība, un tieši tā atklāj pedagoga meistarības virsotnes. Ar Ilzes Verginas iniciatīvu tika uzbūvēta Rūta skoliņas jaunā piebūve, tāpat notiek milzīgas pārmaiņas šobrīd. Direktore mani vienmēr fascinējusi ar savām lielajām darba spējām, enerģiskumu, gudrību un rūpēm par kolektīvu.”
Dvēseles kods
Cilvēka dvēseles kods tiek ielikts bērnībā. “Kas veidojis mani? – Visvairāk jau darbs,” atzīst Margarita Mikarta. “Vecāki man ļoti uzticējās un deva lielu brīvību. Toreiz uzskatīja par pašsaprotamu, ka ikvienam bērnam ir arī pienākumi. Kamēr tos neizpildīju, uz ezeru un pie citiem bērniem netiku. Skolas laikā, lai nopelnītu sev nepieciešamo, esmu strādājusi dārzniecībā, kolhoza darbos, ravējusi garas biešu vagas. Vēl spilgti atmiņā palikusi šaha spēlēšana ar tēti. Viņš šahu sauca par karaļu spēli un uzsvēra, cik ļoti svarīgi to iemācīties, lai attīstītu stratēģisko domāšanu. Sākumā, lai ieinteresētu, tētis ļāva man uzvarēt, bet pēc tam, protams, uzvara bija jānopelna pašai.”
Pamatskolas laikā Margarita ar labiem panākumiem piedalījās vieglatlētikas sacensībās. “Esmu beigusi arī Aizputes Mūzikas skolas klavieru klasi. Biju nenogurdināma,” smejas Margarita. “Un tad nāca rokasbumbas laiks. Toreiz tas bija jauns sporta veids. Vēlāk man bija tā laime iepazīstināt ar šo sporta veidu arī Smiltenes bērnus.”
Kas skolotāju Mikartu sportā fascinē visvairāk? – “Iespēja būt nepārtrauktā izaugsmē! Agrā jaunībā ļoti svarīgi bija arī uzvarēt. Vēl patika apziņa, ka strādājot, trenējoties, vari daudz sasniegt. Taču patiesībā jau vissvarīgākā ir tieši iespēja piedalīties un sadarbība ar citiem komandas biedriem. Savukārt darbā ar bērniem visbūtiskākā ir vēlme sadarboties un viņus izprast. Ja skolotājs nav gatavs pacietīgi un smalkjūtīgi spert soli pretī bērnam, tad rezultāts būs tāds pats kā ārstam, kurš negrib iet pie saviem pacientiem…
Nav taisnība, ka šodien bērni par sportu interesējas mazāk! Gluži pretēji – viņiem ir daudz plašākas iespējas iegūt informāciju. Bieži vien pirmklasnieks var nosaukt tādus vingrošanas veidus, par kādiem daudzi pieaugušie nav pat dzirdējuši. Jau pavisam mazi bērni dodas kopā ar vecākiem snovot. Pilsētās aizvien populārāka kļūst ielu vingrošana, trenažieri. Kas tad bija mums? Ragaviņas un koka slēpes, kuras bieži lauzām un par lētu naudu pirkām atkal nākamās.”
Ikdienā Margaritai Mikartai sakārtot domas palīdz pastaigas dabā. Agrā jaunībā viņa aizrāvās ar zīmēšanu, bet tagad sociālajos tīklos regulāri parādās skolotājas skaistās fotogrāfijas, kurās iemūžināta Smiltene, kas šajos gados kļuvusi par viņas pilsētu.
Teksts: Baiba Vahere
Foto: no Margaritas Mikartas personiskā arhīva
