“Ir patiess prieks palīdzēt tādiem pašiem jauniešiem, kāda kādreiz biju es,” atzīst Smiltenes 2.astoņgadīgās skolas (tagad – Smiltenes vidusskola) absolvente Māra Dāme, kuras stipendijas par augstiem mācību sasniegumiem šogad saņēma divas Smiltenes vidusskolas jaunietes – 11.klases skolniece Ance Pakalne un 10.klases skolniece Kristiāna Kļaviņa.
Māra Dāme nu jau astoto gadu dzīvo un strādā Beļģijā, kur ir Eiropas Aviācijas drošības aģentūras vecākā eksperte.
“Smiltenē vienmēr atgriežos ar ļoti pozitīvām emocijām. Šeit joprojām dzīvo mana mamma. No sirds priecājos, ka mana dzimtā pilsēta pēdējā laikā attīstījusies! Var redzēt, ka ieguldīts daudz līdzekļu gan vides, gan infrastruktūras sakārtošanā. Kad atbraucam, vienmēr aizejam pastaigāties uz Veco parku un Tepera promenādi. Beļģijā dzīvojam mājā, kas atrodas netālu no Nīderlandes un Vācijas, apmēram tikpat lielā pilsētiņā kā Smiltene. Šeit varam būt tuvāk dabai, mājsēdes laikā aiziet līdz upei. Bet Smiltene noteikti ir skaistāka… To atzīst arī mans draugs – beļģis.”
Sen lolots sapnis
Māra Dāme sapni par iespēju palīdzēt talantīgiem jauniešiem lolojusi jau sen. “Arī pašai dzīvē bija situācija, kad ļoti palīdzēja kāda cilvēka atbalsts. Vecāki nebija turīgi un pagājušā gadsimta 90.gados, kad mācījos augstskolā, daudziem Latvijā neklājās viegli. Redzot, cik ļoti motivējoši ir tas, ka kāds tevi novērtē un atbalsta, vēlējos šo sajūtu uzdāvināt arī savas dzimtās pilsētas jauniešiem. Ne jau vienmēr svarīgākā ir nauda. Reizēm jaunas ierosmes un dzīvessparu var uzdāvināt arī tas, ja tev palīdz piepildīt kādu sapni.
Sākumā mazliet mulsināja formalitātes. Bet tad viena draudzene ieteica sazināties ar Vītola fondu, un ar šo sadarbību esmu ļoti apmierināta. Gandrīz visa nauda, ko ieskaitu, tiek skolēniem. Samaksa par stipendijas administrēšanu ir ļoti atbilstoša.”
Mecenāte ir apņēmības pilna atbalstīt centīgākos Smiltenes vidusskolas skolēnus arī turpmāk, jo zina, ka jaunieši naudu izmantos savai izaugsmei.
Smiltenē vienmēr bijusi augsta izglītības kvalitāte
Māra Dāme joprojām ir pateicīga Smiltenes vidusskolas skolotājiem par iegūtajām zināšanām matemātikā, literatūrā un vēsturē. “Klases audzinātāja Irēna Pīterniece bija izcila matemātikas skolotāja. Arī par citiem skolotājiem saglabājušās tikai visjaukākās atmiņas. Man jau no mazotnes bija ļoti tuvs teātris (skolas laikā spēlēju Smiltenes pilsētas kultūras centra dramatiskajā kolektīvā), tādēļ pēc pamatskolas aizgāju uz Valmieras Viestura vidusskolu, uz teātra klasi. Tur jau no sākuma jutos ļoti labi, jo Smiltenes vidusskolas skolotāji bija ielikuši pamatīgus pamatus. Neraugoties uz jebkādu padomju ideoloģiju.”
No starptautiskajām attiecībām līdz aviācijai
Pēc Valmieras Viestura vidusskolas Māra Dāme iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja starptautiskās attiecības un politiskās zinātnes. “Ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Biju pirmajā kursā, kas studijas pabeidza neatkarīgajā Latvijā. Pēc tam sāku strādāt Ministru kabinetā pie projektiem valsts pārvaldes kapacitātes uzlabošanai. Tad ieguvu stipendiju, kas pavēra iespēju gadu dzīvot un studēt Lielbritānijā. Birmingemas universitātē apguvu biznesa administrēšanu valsts pārvaldē. Šīs studijas bija ļoti nozīmīgas, lektori – izcili pasniedzēji. Latvijā tas viss toreiz vēl bija bērniņa autiņos. Studējot Birmingemā, pirmoreiz atrados tik internacionālā vidē. Iepazinos ar jauniešiem no Japānas, Indijas un Amerikas, ar kuriem uzturu draudzīgas attiecības joprojām.
Kad atgriezos Latvijā, sāku strādāt ar Eiropas Savienības fondiem. Pēc pavērās darba iespējas Civilās aviācijas aģentūrā, kur biju starptautisko attiecību eksperte. Tā arī sākās manas darba gaitas aviācijā. Tas ir ļoti dinamisks un aizraujošs, nav divu vienādu darba dienu. Šobrīd strādāju attālināti, bet Beļģijā tā ir ierasta prakse. Ļoti daudzi izmantoja šo iespēju arī tad, kad pasauli vēl nebija skārusi pandēmija.
Bet šis laiks ienesīs ļoti būtiskas pārmaiņas daudzās jomās, t.sk. aviācijā. Aizvien vairāk tiek domāts par to, kā ekonomēt līdzekļus un saudzēt vidi. Jaunās tehnoloģijas paver iespējas ērti sazināties cilvēkiem dažādos kontinentos. Līdz ar to samazinās vajadzība lidot. Nepārtraukti tiek domāts par to, lai visiem būtu ērtāk un labāk.”
Pārdomu gads, kurā vairāk laika izaugsmei
“2020.gads bija nozīmīgs ar to, ka tā notikumi rosināja cilvēkus vairāk pabūt ar sevi, izvērtēt prioritātes. Depo, Rimi, rokkoncerti – tas viss ir labi, bet bez tiem var arī iztikt. Daudz svarīgāka ir iespēja būt dabā, kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem,” pārdomās dalās Māra Dāme. “Ļoti gribētos, lai ļaudis arī šajā gadā nepazaudē atziņu par to, kas šajā dzīvē ir vissvarīgākais, lai atkal virsroku neņem patērētāja filozofija.”
Māras Dāmes vaļasprieks ir ceļošana. Un pandēmijas laikā viņai visvairāk pietrūkuši daudzveidīgie un košie iespaidi, ko līdz šim guvusi, apceļojot draugus un paziņas dažādās valstīs. “Ceļojumi palīdz paraudzīties uz notiekošo no cita skatu punkta. Un, atgriežoties mājās, vari ar jaunu enerģiju atkal ķerties pie darba.
Iepriekšējie Ziemassvētki pēc daudziem gadiem bija pirmie, kuros nevarēju apciemot mammu. Taču neko darīt.
Cenšos šo laiku izmantot izaugsmei. Pašmācībā un, piedaloties dažādos semināros un lekcijās, studēju vēdisko astroloģiju. Šogad esmu nolēmusi pieteikties arī programmēšanas kursos. Manā skolas laikā tā vēl bija bērna autiņos. Arī šī sfēra mani ļoti interesē.”
Stipendija palīdzēs piepildīt sapņus
“Uzzinot, ka man ir piešķirta Māras Dāmes stipendija, biju ļoti aizkustināta,” atzīst 11.klases skolniece Ance Pakalne. “Vissirsnīgākais paldies Mārai Dāmei un arī Smiltenes vidusskolai! Mācos, lai piepildītu savus sapņus. Un par to vēl saņemot tik lielu dāvanu, tiešām ir liels prieks! Naudu izmantošu, lai sevi pilnveidotu mūzikā. Jau sen vēlos apgūt ukuleles spēli. Par stipendiju nopirkšu ukuleli un arī nošu pulti, jo līdz šim pašai savas nebija.
Šobrīd visiem ir grūti, bet pasaulē joprojām ir arī ļoti daudz labā. Jā, visi ilgojamies pēc draugiem, klasesbiedriem. Taču paliek tik silti, tiešsaistes stundās dzirdot skolotāja: “Priecājos Jūs visus redzēt!”
Attālinātajās mācībās ir arī daudz pozitīvā, piemēram, brīvāks režīms, kurā padziļināti varu apgūt to, kas interesē vairāk – matemātiku, vēsturi, mūziku, ģeogrāfiju u.c. Skolotāji ļoti cenšas, lai sagatavotu mums interesantus uzdevumus.
Tāpat novērtēju arī to, ka skolas laikā varu būt kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, mācīties vidē, kurā jūtos vislabāk. Ja kādreiz par kaut ko esmu sabēdājusies, istabā ienāk brālis, samīļo, pastāsta kādu smieklīgu atgadījumu no mūsu abu kopīgi piedzīvotā. Un uzreiz paliek priecīgāk…
Dzīvojam laukos, tāpēc ikdienā varam izbaudīt dabas klātbūtni, izstaigāties svaigā gaisā.”
Patīkami pārsteigta un laimīga
“Patiesi necerēju, ka būšu viena no stipendijas ieguvējām,” pārsteigumu neslēpj arī 10.klases skolniece Kristiāna Kļaviņa un atzīst, ka šobrīd ir laba paveikta darba sajūta, gandarījums, ka viņas paveiktais pamanīts un novērtēts.
Stipendiju Kristiāna izmantos, lai piepildītu kādu lielāku sapni. “Ikdienai svarīgākais man viss ir. Šādu dāvanu par niekiem iztērēt negribas. Vēlos, lai tad, kad kaut ko nopirkšu, paskatoties uz šo lietu, atcerētos par stipendiju un tām labajām domām, kuras Māra Dāme mums kopā ar šo naudiņu sūtīja. Iespējams, iegādāšos ko tādu, kas noderēs vaļaspriekiem.” Un to Kristiānai ir patiesi daudz: viņa labprāt glezno, vingro, skrien, vasarās – spēlē volejbolu, piedalās Smiltenes novada pašvaldības rīkotajās Crossfit nodarbībās.
Kristiāna dzied arī Smiltenes vidusskolas korī “Lido”. “Tas ir tik brīnišķīgi – visiem kopā dziedāt vienu dziesmu,” atzīst jauniete un neslēpj, ka šobrīd ļoti pietrūkst kora. Un arī skolasbiedru.
Šo laiku viņa, tāpat kā mecenāte Māra Dāme, velta izaugsmei. Pēc vidusskolas Kristiāna vēlas studēt medicīnu. Tāpēc viņa jau tagad virtuāli apmeklē kursus Rīgas Stradiņa universitātē un ir apņēmības pilna piedalīties arī sociālo zinātņu kursos Latvijas Universitātē.
“Lielu laika daļu aizņem gatavošanās mācību olimpiādēm. Žēl vienīgi, ka šogad nenotiks skatuves runas konkurss. Arī tajos vienmēr piedalījos ar ļoti lielu prieku,” stāsta Kristiāna, kārtējo reizi apliecinot, ka tie, kas dara, arī daudz padara.
Teksts Baiba Vahere
Foto: no personiskā arhīva
