Smiltenes vidusskolas kulturoloģijas skolotāja Ilva Dūmiņa ir pārliecināta – lai jaunietis izaugtu par daudzpusīgu un harmonisku personību, viņam ir būtiski izprast kultūru atšķirības un apzināties savu kultūras identitāti. Skolotājai ir daudz ideju, kā kulturoloģijas stundās paplašināt skolēnu redzesloku un rosināt viņu interesi par vērtībām, mākslu un radošumu, kas ne vien piešķir šai dzīvei krāsas, bet arī rosina empātiju, toleranci, attīsta spēju pieņemt pasauli visā tās daudzveidībā un iemāca adekvāti reaģēt, kad viss nenotiek pēc iepriekš labi izdomāta scenārija.
Vidusskolēni nesen iesaistījās radošā projektā, gatavojot prezentācijas par dažādiem mākslas virzieniem un veidojot savus vizuālos stāstus par baroka, simbolisma, reālisma, renesanses un citu laikmetu mākslas darbiem.
Jaunieši pētīja, kā dažādu laikmetu mākslinieki atspoguļojuši sabiedrībā vadošās noskaņas un idejas, kā laika gaitā mainījušies cilvēku priekšstati par pasauli. Kādi izteiksmes līdzekļi izmantoti, runājot par mūžīgo un mēģinot pateikt, ka viss šajā pasaulē ir relatīvs.
Vairāki prezentāciju gatavotāji iejutušies detektīvu lomā. Mākslas darbu likteņi mēdz visdažādākie… Aiz katras gleznas ir kāds stāsts, kas ne vienmēr gatavs viegli doties rokā… Saskarsmē ar to redzam, cik reizēm trausla mēdz būt robeža starp iztēli un realitāti. Mākslā laiks apstājas un zvaigžņota nakts 1889.gadā, kad to gleznoja Vinsents van Gogs, sadodas rokā ar zvaigžņotu nakti 2019.gadā, jauniešu iztēlei ejot roku rokā ar instalāciju mākslu.
Projekta dalībnieki meklēja atbilstošus tērpus un aksesuārus, eksperimentēja ar izskatu, matiem un grimu, spēlējās ar gaismām, ēnām un krāsām. Mājas darba veikšanā iesaistīja radus, draugus un mājdzīvniekus. Secinājums attiecībā uz pēdējiem – suņi mākslai ir atvērtāki par kaķiem.
“Judīte un viņas kalpone ar Oloferna galvu”
10.a klases skolniece Vita Vanaga iejutās baroka laikmeta mākslinieka Orācio Džentileski gleznas „Judīte un viņas kalpone ar Oloferna galvu” pasaulē. “Ciemos bija atbraukusi draudzene un abas kopā meklējām aksesuārus, lai fotogrāfijā izskatītos iespējami līdzīgākas sievietēm gleznā. Aizrāvāmies ne pa jokam. Šis uzdevums palīdzēja labāk izprast ne vien to, kā baroka laikā ģērbās un izskatījās dažādu sociālo slāņu cilvēki, bet arī noskaidrot, kādas domas un emocijas rodas, ieņemot noteiktu stāju, pozīciju, uzvelkot sev neraksturīgu apģērbu. Tas viss palīdzēja uztvert dziļāk un personiskāk arī mākslas darbu.”
12.b klases skolēni Kārlis Rozītis un Arvīds Bāliņš prezentēja reālisma virzienu. Viņu izvēlētais mākslas darbs – Iļja Repina “Volgas strūdzinieki”.
“Reālismam raksturīgs tas, ka mākslā atspoguļotas ainas no ikdienas dzīves, tiek parādīti visdažādāko sociālo slāņu cilvēki, vairs nedominē reliģiskās un mitoloģiskās tēmas. Tiklīdz ieraudzījām Repina darbu, uzreiz iztēlē redzējām, kā to varētu attēlot mūsdienu versijā.”
“Ladas strūdzinieki”
Kārļa un Arvīda kopdarbs saucas “Ladas strūdzinieki”, jo viņi kuģa vietā velk mašīnu “Lada”. “Patika arī šī vārdu spēle – Volga – Lada,” stāsta Kārlis. “Abula strūdzinieki” tik labi neskanētu. Bildēšanās notika mežā, netālu no Smiltenes kartinga trases. Fotosesijas laikā bija uzsnidzis neliels sniedziņš, mašīna aizslīdēja ne tā, kā vajag. Smiedamies braucām atpakaļ, lai varam imitēt mašīnas vilkšanas ainu. Repina gleznā galvenie Volgas strūdzinieki ir pieredzējuši vīri, gleznā redzami tikai pāris jaunieši, kas izskatās mazliet neveikli un bikli. Gala vārds šajā kolektīvā pieder vīriem ar pieredzi. Mēs ar savu darbu vēlējāmies pateikt, ka mūsdienās vilcējspēks var būt arī gados jauni cilvēki. Man ļoti patīk šādi radošie uzdevumi. Mūsdienās katrs var atrast internetā informāciju, bet tās ir tik daudz, ka izlasītais ātri aizmirstas. Taču paša izjustais un piedzīvotais vienmēr paliek atmiņā daudz labāk,” atzīst Kārlis.
Katrs darbs ar savu noslēpumu…
Kārļa klasesbiedrenes Ausma Bluķe un Baiba Feldmane, gatavojot prezentāciju, iejutās simbolisma laikmetā. Viņu interpretācijā skatītājiem tika piedāvāts Žana Delvila (Jean Delville) darbs “Mrs.Stuart Merill”. “Vispirms izlasījām, ko simbolizē trijstūris un grāmata, noskaidrojām, ko varētu simbolizēt izspūrušie mati, kas kā ugunīgs mākonis ieskauj Merilas galvu. Izdevās noskaidrot arī gleznā redzamās sievietes prototipu.
Katrs mākslas darbs jau zināmā mērā vienmēr paliks ar savu noslēpumu,” ir pārliecinātas Ausma un Baiba. “Tāpēc tie uzrunā un fascinē arī pēc simt, divsimt un vairāk gadiem.
Pozitīvs lādiņš, kas būtisks ikvienam
Līdzīgu uzdevumu savā skolas laikā pildījusi arī skolotāja Ilva Dūmiņa. “Vēl tagad spilgti atceros gleznu, kuru atveidoju, kā meklēju informāciju par mākslinieku un viņa darbu. Tas bija tik aizraujoši, ka gribēju, lai to piedzīvo arī mūsu vidusskolēni.
Brīvība, radošums, emocionālais piepildījums, ko var iegūt, veidojot saudzīgu attieksmi pret skaisto un neparasto dabā un kultūrvidē, tas dod milzīgu pozitīvu lādiņu, kas būtisks ikvienam. Arī tiem jauniešiem, kuri nākotni saistīs ar eksaktajām zinātnēm. Cilvēks ir universāla personība. Dzīvei paliekot vienveidīgai, agri vai vēlu kaut kā pietrūkst un harmonijas vietā sāk dominēt disharmonija. Mūsdienu tehnoloģijas un arī jaunais izglītības saturs jauniešiem paver tik daudz radošu iespēju! Ļoti daudz var apgūt pašmācībā, vērojot videopamācības internetā. Kādreiz par ko tādu varēja tikai sapņot!
Kas ir māksla? – Domāju, ka uz šo jautājumu atbildi meklēsim vēl ilgi. Katra paaudze mākslā ienāk ar ko citu. Renesanses laika cilvēki šausminājās par ziloni Florences ielās, mēs – par Ances Vilnītes performancēm.
Šobrīd grūti spriest, cik daudz patiesībā zinām par vienu vai otru laikmetu, jo laika gaitā daudzi mākslas darbi mistiskā veidā pazuduši vai gājuši bojā. Tā ka viss tomēr ir vairāk vai mazāk relatīvs. Pasaule nekad nebūs tikai balta vai melna, tajā ir ļoti daudz krāsu…”
Teksts: Baiba Vahere, foto: no jauniešu un Ilvas Dūmiņas personiskā arhīva
