2024. gada 28. marts
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Labajām iecerēm ir spārni!

Ticiet vai ne, bet labajām iecerēm ir spārni. Tie palīdz atrauties no ikdienas steigas, mūžam nepadarāmajiem darbiem un nokļūt tur, kur esi nepieciešams visvairāk.

Smiltenes tehnikuma 1.veterinārmedicīnas kursa un 2.a veterinārmedicīnas kursa audzēkņi kopā ar skolotājiem šoreiz devās palīgā ļaudīm, kuru dzīve pakārtota aicinājumam – palīdzēt dzīvniekiem, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mājām, mīļa glāsta un sajūtas, ka kādam viņi šajā pasaulē ir visvissvarīgākie.

Diemžēl, daudz biežāk, nekā tam vajadzētu notikt laikmetā, kurā modernās tehnoloģijas paver līdz šim nebijušas sazināšanās iespējas, līdzīgi jūtas arī cilvēki. Dažreiz dzīvnieku un cilvēku stāsti savijas nesaraujamā pavedienā un varbūt arī, ka nemaz nevajag censties kaut ko saraut?

“Atraisīsim sevī labestību un sirds siltumu, mīlēsim ar atbildības sajūtu un labo darbu nedēļa pārvērtīsies par skaistu un piepildītu dzīvi!” aicina 1.veterinārmedicīnas kursa audzēknes Melānija Usīte un Liāna Šutova.

1.veterinārmedicīnas kurss labo darbu nedēļas aktivitātes apvienoja ar mācību ekskursiju uz veterināro klīniku “Mazo brāļu hospitālis”. Tas bija pirmais kursu vienojošais pasākums ārpus skolas.

 Labie darbi saliedē kursu

Jaunieši uzskata, ka kopīgi palīdzot citiem, viņi labāk iepazinuši arī viens otru. “Pēc šī pasākuma kļuvām saliedētāki un draudzīgāki,” atzīst Melānija. “Atgriežoties skolā, ir sajūta, ka cits citu labāk saprotam. Smiltenes tehnikumā mācāmies tikai divus mēnešus. Vēl jāpierod gan pie jaunās skolas, gan vienam pie otra. Domas ik pa laikam atgriežas Pļaviņu novada ģimnāzijā, manā pirmajā skolā.”

Līdzīgi ir arī Liānai, kura uz Smiltenes tehnikumu atnākusi no Raunas vidusskolas.

Abas jaunietes Labo darbu nedēļā piedalījušās arī, mācoties iepriekšējās skolās. Liāna kopā ar klasesbiedriem palīdzējusi Raunas pansionāta iemītniekiem salasīt ābolus, sanest šķūnītī malku un Ziemassvētkos visi cepuši piparkūkas, kuras pēc tam iesaiņojuši un dāvinājuši vecajiem ļaudīm.

Liāna kopā ar iepriekšējiem klasesbiedriem Labo darbu nedēļā uzklausījusi to cilvēku dzīvesstāstus, kuri dažādu iemeslu dēļ nonākuši uz ielas. “Uzskatu, ka par šo problēmu vajadzētu runāt daudz vairāk. Tāpat kā par pamestajiem dzīvniekiem.”

Problēma ir daudz lielāka un dziļāka…

Jaunieši bijuši ļoti pārsteigti, patversmē ieraugot tik daudz pamestu suņu un kaķu. “Tas norāda uz to, ka šī problēma ir daudz lielāka un dziļāka, nekā iedomājamies,” uzskata Melānija. “Ja cilvēki vairāk dzirdētu izglābto dzīvnieku stāstus, viņi varbūt kļūtu iejūtīgāki un atbildīgāki. Mēs pārāk bieži paejam viens otram garām. Neapstājamies pie tiem, kuriem mūsu atbalsts var palīdzēt. Visvieglāk jau ir, īpaši neiedziļinoties, secināt – finansiāli palīdzēt nevaru un novērsties. Taču cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, tikpat svarīgs kā materiālais atbalsts ir arī labs vārds un apziņa, ka kādam viņa liktenis un problēmas nav vienaldzīgas. Šo sajūtu var dot tikai labestīga un sirsnīga saruna, kurai tik bieži pietrūkst laika.

Melāniju “Ulubelē” īpaši uzrunājis stāsts par kādu vīru, kurš kopā ar suni nonācis patversmē un tur nodzīvojis trīs gadus. “Vīrietis tagad jau miris, bet sunītei “UIubele” kļuvusi par otrajām mājām. Skatoties uz viņu, uzzinot viņas saimnieka dzīvesstāstu, bija tik daudz pārdomu par to, cik daudz šajā pasaulē atkarīgs no mums pašiem. Mēs varam kļūt viens otram par sargeņģeļiem un varam arī izdarīt tā, ka otram zūd jebkāds pamats zem kājām.”

“Ulubeles” brīvprātīgo kurss

Liānai un Melānijai no visiem patversmē redzētajiem dzīvniekiem atmiņā palikusi kāda sunīte, kurai nepieciešama nopietna ārstēšana un rehabilitācija, lai viņa varētu atkal staigāt. Patversmes darbinieki darīs visu iespējamo, lai palīdzētu, bet dzīvniekam ļoti svarīgi atrast tādu saimnieku, kurš var būt kopā ar viņu visu laiku… “Ļoti turam īkšķus, lai sunītei paveiktos atrast saimnieku un arī atgūt veselību!

“Ulebeles” seniori – tas ir īpašs stāsts. Varam tikai apbrīnot, ar kādu aizkustinājumu patversmes darbinieki par viņiem rūpējas. Cilvēkiem, kuri adoptē vecos sunīšus, patversme palīdz nodrošināt pieņemto dzīvnieku ārstēšanu.

Patversmē bija arī vairāki pavisam mazi sunīši,” stāsta Liāna. “Kā mums viņus visus gribējās paņemt līdzi! Bija tik žēl viņus tur atstāt! Bet labi apzināmies arī to, ka šiem dzīvniekiem, kuri jau tā tik daudz pārcietuši, ir nepieciešama īpaša attieksme. Adoptēt un pēc tam secināt – tomēr nevaram viņiem nodrošināt optimālos apstākļus… Nē, tā nedrīkst!

Taču gandrīz viss kurss kļuvām “Ulubeles” brīvprātīgajiem. Varam jebkurā laikam aizbraukt, izvest dzīvniekus laukā, palīdzēt sakopt teritoriju vai atbalstīt patversmes darbu finansiāli.”

Jaunietes uzskata – patversmē visgrūtāk dzīvniekiem nodrošināt to, lai viņi nejustos kā būrī, bet kā drošā vietā, kur viņi ir tikai pagaidām. Līdz brīdim, kamēr viņiem atkal būs saimnieks un mājas.

Arī 2.A veterinārmedicīnas kursa audzēkņi noteikti brauks uz patversmi “Lācīši” atkal. Patversmes darbinieki bija ļoti pateicīgi gan par dzīvniekiem sarūpēto cienastu, gan par  jauniešu mīļumu un atsaucību, palīdzot izvest pastaigāties suņus un sakopt “Lācīšu” teritoriju.

Paldies ikvienam, kurš palīdzēja dzīvniekiem tikt pie gardāka kumosa un kaut uz brīdi atkal justies mīlētiem un vajadzīgiem!

Labestība ir nezūdoša vērtība!

Liāna un Melānija pēc tehnikuma beigšanas vēlas doties uz Lauksaimniecības universitāti studēt veterinārmedicīnu.

Liāna ļoti gribētu kādreiz atvērt savu dzīvnieku patversmi, bet Melānija, kura jau no sešu gadu vecuma nodarbojas ar jāšanas sportu, – iegūt profesiju un vajadzīgās zināšanas, lai varētu palīdzēt gan zirgiem, gan suņiem. Brīvajā laikā viņa apmeklēs zirgu skolu, kur mācīsies komunicēt ar zirgiem, papildinās prasmes jāšanas sportā un iepazīsies ar veselīgu kustību pamatprincipiem. Tad, kad būs profesija un darbs, iespējams, piepildīsies arī Melānijas lielākais sapnis – viņa iegādāsies savu zirgu.

Tiesa, tas būs pēc vairākiem gadiem, tāpēc viss vēl var mainīties…

Tuvākajā abas jaunietes ļoti vēlētos apciemot SIA “Sarkana Krusta Smiltenes slimnīca” Ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas (pansionāta) pacientus. “Kopā padziedāsim, parunāsimies. Ļausim sajust, ka gribam no sirds viņus iepriecināt.”

Melānija un Liāna ir vienisprātis: labestība ir nezūdoša vērtība, lai arī sabiedrībā notiekošais brīžiem vedina domāt par pretējo. Labo darbu nedēļa Smiltenes tehnikumā allaž bijusi tikai iesākums daudz labām iecerēm, par kuru piepildījumu noteikti vēl rakstīsim visu mācību gadu.

FOTO

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Guntis Viļums, no jauniešu personiskā arhīva