Vizīte laikā viesi iepazinās ar skolu, kurā, kā jau ierasts dienvidu valstīs, mācības norit 2 maiņās: sākumskola (0.-4.klase) mācās no 8:00 līdz 12:00. Pārsteidzoši bija tas, ka visus sākumskolas bērnus pie skolas ārdurvīm pēc stundu beigām sagaida kāds radinieks, lai pavadītu uz mājām, turklāt skolēniem ir sava ieeja skolā, bet skolotājiem – sava. Lieki piebilst, ka ap skolu ir sēta un slēdzami vārti, un apsargs pie durvīm. Skolā netiek nodrošināta pagarinātā grupa vai jebkādas citas brīvā laika aktivitātes. Pamatskolas vecuma bērni mācās no 13:00 līdz 18/19:00. Skolā tikai šogad ir pāreja uz elektronisko žurnālu. Skolā sporta laukums ir tikai grumbuļains betonēts un asfaltēts laukums, nelielā sporta zālē paralēli strādā divas 30 bērnu klases. Neparasti šķita tas, ka skolēniem nav īsā sporta tērpa, lai gan ārā bija +25 grādi. Sākumskolas klasēs ir skolēnu formas. Kā svētku tērps ir rumāņu izšūtās blūzes.
Kā vienmēr sagaidot ciemiņi tiek cienāti ar maizi un sāli. Skolēni sniedza koncertu – dziedāja rumāņu nacionālās dziesmas un dejoja tautas dejas, bet jāatzīst, ka pilsētās folklora jau ir liels retums.
Visas skolēnu aktivitātes bija saistītas ar velosipēdiem: skolēni kopā darināja galda dekoru – velosipēdu, darbojās grupās un veidoja prezentācijas par velosipēdu vēsturi un izgatavoja velosipēdus no dažādiem otrreiz izmantojamajiem materiāliem, kā arī sporta dienā izcili nospēlēja basketbolu un pārējiem iemācīja, kā jāspēlē volejbola “kartupeļi”.
Savukārt skolotāji palīdzēja skolēniem veikt aktivitātes un paši plānoja mācību stundas plānus vizuālajā mākslā un vēsturē, kuros varētu izmantot velosipēdu.
Svarīga vizīšu sastāvdaļa ir arī ievērojamu kultūras objektu apmeklēšana. Trešdien devāmies uz Sinajas pilsētu, kurā apskatījām Pelešas pili. Karpatu kalnu un mežu ielokā sajutāmies kā pasaku filmās. Pelešas pils ir Rumānijas karaļa Kārļa I vasaras rezidence, kas celta neorenesanses stilā un tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Eiropā. Ielūkojoties kādās padsmit no 160 istabām, pavērās mute no iekštelpu greznumu, kokgriezumiem un tā, ka jau 19.gs.beigās tajā bija centrālapkure, ūdensvads, lifts.
Pēc gardām pusdienām, kurās nogaršojām vienu no nacionālajiem desertiem – papanaši – (biezpiena virtulis ar krējumu un upeņu ievārījumu), devāmies avantūrā – ar pacēlāju apskatīt apkārtni no 2100 m augstuma. Neaprakstāmas ir sajūtas stāvēt kalna virsotnē, gandrīz ar rokām skart mākoņus un redzēt mākoņu ēnas uz zemes, sajust auksto vēja pūsmu, lai gan lejā ir +30 grādi.
Savukārt ceturtdien devāmies uz Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti (2 milj. iedzīvotāju), kur bijām ekskursijā Parlamenta ēkā, kas ir lielākā administratīvā ēka Eiropā un otra lielākā pasaulē aiz Pentagona ASV. Parlamenta ēka celta Nikolaja Čausesku laikā veselus 12 gadus. Ekskursiju uz Parlamenta ēku vajag rezervēt iepriekš. Tās platība ir 330 tūkst.m2, un tai ir ap 1000 telpu. Tās celtniecībā tika izmantoti vienīgi rumāņu materiāli – vietējais marmors, grieķu riekstkoka un ķirša kokmateriāls, vietējo meistaru darinātās kristāla lampas, speciāli tika noausti lieliski paklāji un gobelēni. Šobrīd daudzās no ēkas zālēm notiek konferences, izstādes un dažādi citi pasākumi. Bukareste pārsteidz ar savu majestātiskumu un vērienīgumu. Pilsētas centru atsvaidzina daudzās strūklakas.
Skolēni dzīvoja ģimenēs, kuras mūsu bērnus ir pieņēmušas kā savējos un sauc par dēlu vai meitu. Skolēni labāk iepazinu rumāņu dzīvesveidu, ēda rumāņu ēdienus, apguva pamatfrāzes; skolēni bija ļoti izbrīnīti, ka bērniem neļauj patstāvīgi doties gandrīz nekur, arī ar velosipēdiem pa pilsētu neviens nebraukā, jo tas neesot droši.; bērniem mājās ir daudz stingrāks režīms.
Rumānija pārsteidza 1)ar ielām un automašīnu novietošanas kultūru (noparkot var arī uz ielas stūra, šauras ietves) – ejot pa ietvi, noteikti jāskatās zem kājām, jo tās ir grumbuļu grumbuļiem; pa ielām ar velosipēdiem pārvietojas tikai īpaši drosmīgie, jo braukšanas kultūra ir gana agresīva un nav velo celiņu (ar riteni var droši braukt tikai pa parku); 2) ar elektrības vadu un kabeļu murskuļiem pie stabiem; 3) ar kastaņiem apstādījumos (lai glābtu auto no kastaņu uzbrukuma, tiek veidoti savdabīgi auto baldahīni jeb kastaņu ķeramie deķīši);4) daudz mazu bodīšu, kur pārdod pirmās nepieciešamības pārtikas produktus un lietas; 5)ar to, ka Buzau nav savas pilsētas kartes, ko iedot tūristiem, kam pašiem gribas izpētīt pilsētu.
Atbraucot no Rumānijas, visi novērtēja mūsu valsts tīrību, zaļumu un brīvību.
Projekta koordinatore Dace Kalniņa
