Ernests pats uz slidām pirmoreiz nostājās septiņu gadu vecumā. “No 13 gadiem trenējos Valmieras hokeja klubā. Līdz vienā brīdī komanda izjuka, jo nebija pietiekami daudz konkrētā vecuma spēlētāju,” stāsta jaunietis. Tagad viņš spēlē “Smiltenes Vanagos”. Hokejs joprojām ir Ernesta sirdslieta.
“Pirms četriem gadiem sapņoju, ka pats varētu piedalīties hokeju čempionātā. Vācijas komandas jaunākajam vārtsargam bija 16 gadu… Kad aizgāju no Valmieras hokeja kluba, bija pārliecināts, ka došos uz čempionātu kā skatītājs. Bet tad nāca pandēmija un līdz ar to zuda pārliecība, ka piepildīsies arī šī iecere,” atzīst Ernests. “Pavasarī iepriekšējā klases audzinātāja Monta Konstante bija pamanījusi, ka tiek meklēti brīvprātīgie hokeja čempionātam. Pieteicos un tiku! Pirms tam bija jāizpilda vairākas garas anketas, kurās jāatbild uz dažādiem jautājumiem, t.sk. par hokeju, manu pieredzi tajā utt. Domāju, ka tā arī bija izšķirošā, kāpēc tiku starp tiem laimīgajiem, kurus izvēlējās šim darbam.
Čempionāta laikā biju apsarga asistents. Spēļu laikā skatījos, vai tiek ievēroti kārtības noteikumi un epidemioloģiskās prasības. Tiesa, varēja būt arī tā, ka esmu starp tiem brīvprātīgajiem, kas pirms un pēc pasākumiem uzturēja kārtībā telpas. Tad, protams, tik daudz spēļu neredzētu. Man ļoti laimējās! Prieks par iespēju klātienē vērot hokeja čempionātu bija tik liels, ka savu darbu neuztvēru kā darbu.
Kad uzzināju, cik maksā biļetes uz čempionātu, sapratu, ka diez vai būtu braucis tad, ja tās vajadzētu pirkt…
Brīvprātīgā darbs pavēra iespēju satikt jaunus domubiedrus un gūt daudz pozitīvu emociju. Noteikti ieteiktu šādu iespēju izmantot arī citiem. Protams, tad, ja joma, kurā piedāvā darbu, interesē.”
Šobrīd Ernesta laika lielāko daļu aizņem darbs SIA “EK BŪVE LV”. “Par šo darba iespēju uzzināju Smiltenes vidusskolas Izaugsmes nedēļā, uz kuru bija uzaicināts arī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Edgars Kalniņš. Visticamāk, strādāšu visu vasaru. Uztveru to kā labu iespēju lietderīgi pavadīt brīvo laiku un arī iegūt jaunas zināšanas, kas noderēs, ja pats gribēšu remontēt māju vai kaut ko būvēt.”
Ernests uzskata: ja vien ir vēlēšanās, tad var paspēt visu. Brīvajā laikā viņš labprāt uzspēlē ar draugiem basketbolu, apmeklē amatieru futbola treniņus, trenējas uz āra trenažieriem. Un ar lielu nepacietību gaida, kad atkal varēs dejot jauniešu deju kolektīvā “Buki”.
Daži no Ernesta kādreizējiem komandas biedriem Valmieras hokeja klubā tagad brauc uz treniņiem Rīgā un Ventspilī. “Sapratu, ka tas nav man,” atzīst Ernests. “Visticamāk, savu nākotni saistīšu ar uzņēmējdarbību. Tāpēc man ļoti svarīgas ir arī mācības, kas nav savienojamas ar tik intensīvu treniņu grafiku.”
Teksts: Baiba Vahere
Foto: no personiskā arhīva
