Barikādēm jau 30. Pa šo laiku izaugusi jauna – brīvā un neatkarīgā Latvijā dzimušu jauniešu paaudze. Daudzi no viņiem nemaz nezina, ka barikādes tika būvētas ne vien Rīgā, bet arī pie Ulbrokas, Kuldīgā un Liepājā. Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina barikāžu laikā studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (tagad – Liepājas Universitāte) un bija aktīva barikāžu dalībniece Liepājā.
“Uz barikādēm biju divas reizes. Sargājām pasta ēku. Vēl tika sargāta arī laikraksta “Kurzemes vārds” redakcija, Latvijas Tautas frontes ēka, Liepājas radio un televīzijas tornis, toreizējā izpildkomitejas ēka (tagad – Liepājas dome).
Tās bija ļoti aukstas janvāra dienas. Bijām saģērbušies kārtu kārtām, zābakos – sabāztas avīzes, bet sala tik un tā. Nekas romantisks no šī laika atmiņā palicis nav. Vienīgi aukstums. Uz dziedāšanu nevienam prāts nenesās. Nebija arī tējas dzeršanas. Atmiņā palicis vien stindzinošs klusums. Ik pa laikam kaut kas atskanēja no ruporiem, bet lielākoties cilvēki klusēja. Armijas puiši, kas arī turpat grozījās, gaidīja, kad viņiem tiks dota pavēle rīkoties… Grūti pateikt, kas notiktu, ja šāda pavēle būtu, jo pie stratēģiski svarīgajiem objektiem toreiz atradās ļoti daudz jauniešu, kultūras cilvēku, inteliģence. Liepāja jau vienmēr bijusi jauniešu pilsēta. To bieži par savu dzīves un studiju vietu izvēlējās brīvdomātāji, kuri neatbilda tam jaunieša ideālam, par kādu pie varas esošie sapņoja vēl 1987.gadā, kad stājāmies augstskolā. Ne velti galvaspilsētā viņiem ne vienas vien durvis bija ciet. Daudzus neuzņēma Rīgas augstskolās, jo viņu ģimenes kādreiz nonākušas čekas redzeslokā…”
Par ko cīnījāmies toreiz un tagad…
Direktore atceras, kā pēc ziemas brīvlaika autobusā braukusi cauri Rīgai – krastmala bijusi pilna ar cilvēkiem – Tautas manifestācijas dalībniekiem, kuru vienīgā doma – brīva un neatkarīga Latvija. “Arī šoziem Daugavmalā pulcējās cilvēki. Tikai šajā gadījumā vairs nav runa par drosmi riskēt ar dzīvību, lai nosargātu savu valsti, bet gluži pretēji – šie cilvēki bija ar mieru riskēt ar pārējo veselību un dzīvību, lai popularizētu lozungus, ko izplata tie, kas joprojām nav atteikušies no domas par Latviju Krievijas sastāvā,” pārdomās dalās Ilze Vergina.
Šobrīd Latvijā ārkārtīgi lielu lomu spēlē dezinformācija, kas nāk no Krievijas. Facebook.com ir piesārņots ar puspatiesībām, cilvēki tām tic. Tāpat kā atbalsta ziņas, kurās mērķtiecīgi tiek runāts par to, cik Latvijā ir slikti… Bet tā, taču nav! Nevar salīdzināt to, kā visi dzīvojām pirms 30 gadiem un tagad.”
Jaunības maksimālisma vadīti…
Vēl tagad atceros, kādas toreiz izjūtas pārņēma, braucot uz augstskolu Latvijas otrā malā. Neviens jau nezinājām, ar ko tas viss beigsies. Tētis un mans nākamais vīrs Gundars nākamajā dienā devās uz barikādēm Rīgā. Barikādēs piedalījās arī Gundara tētis. Kad no pasta sargāšanas atgriezos īrētajā dzīvoklītī, uzzināju, ka Rīgā bijusi apšaude. Gundars stāstīja – nodzisusi elektrība, dzirdētas runas, ka no Ādažiem virzienā uz Rīgu dodas bruņumašīnas… Mēs jau, visticamāk, nekad tā arī neuzzināsim, kas tam visam bija apakšā. Bijām jaunības maksimālisma pilni… Tā pa īstam situācijas nopietnību apzinājāmies tikai pēc tam.
Atmoda man asociējas arī ar mūsu ģimenes veidošanās laiku. Par ko tad domā jaunietis, kurš sēž barikādēs? – Protams, par dzīvi, kas vēl priekšā, par mīlestību… 1991.gada rudenī apprecējāmies, 1992.gada pavasarī piedzima vecākais dēls.
Tās izjūtas, kas pārņem, ka vari būt klāt valstiski nozīmīgos notikumos, ar savu rīcību un viedokli kaut ko ietekmēt uz labo pusi, tās manī ir no barikāžu laika. Toreiz tās motivēja iesaistīties Latvijas Tautas frontē, vēlāk – politikā.
Lielā mērā uz to rosināja arī divi ļoti īpaši Liepājas Pedagoģiskā institūta pedagogi – aizrobežu literatūras pasniedzēja Ausma Grīnvalde un vēstures pasniedzējs, vēlāk – aktīvs tautfrontietis un Latvijas Augstākās Padomes deputāts Arnolds Bērzs, kurš arī bija viens no tiem, kuri balsoja par Latvijas neatkarību. Vēl tagad spilgti atmiņā palicis, kā pasniedzēja Grīnvalde mūs, trīs meitenes, pēc lekcijas pasauca pie sevis, lai parunātos par to, kas notiek Tautas frontē. Liepājā ļoti aktīvi darbojās interfronte. Bija karosta ar saviem stingrajiem noteikumiem. Liepāja bija slēgta militārā teritorija. Tās apkārtnē dislocētas vairāk nekā 300 militārās daļas… Vakarā zeme pie jūras tika uzarta un tur pastaigāties bija aizliegts. Spilgti atmiņā palicis, kā tika sargāts Ļeņina piemineklis. Tam blakus stāvēja bruņumašīna, kura stobrs draudīgi pavērsts pret augstskolu… Mums, kā studentiem, uz to skatoties, bija diezgan baisi.
Taču, neraugoties uz to, šajā pilsētā varēja just arī ārkārtīgi spēcīgu brīvības elpu. Mēs, jaunieši, dzīvojām ar tik lielu ilūzija par to, ka Latvija noteikti atkal būs neatkarīga un brīva! Zināmā mērā arī tāpēc, ka nebijām piedzīvojuši neko no tām šausmām, par kurām stāstīja vecvecāki. Atceros, kā vecmāmiņai, kad atbraucu mājās no augstskolas un stāstīju par pirmajām brīvības vēsmām, acīs vienmēr iemirdzējās asaras. Viņa arī nāca no saimnieku ģimenes. Ir liels prieks, ka vecāmamma piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņas tēvs tā arī aizgāja mūžībā ar domu – agri vai vēlu Latvija būs brīva!”
Ja varētu atgriezties laikā pirms 30 gadiem…
Pagāja laiks un Ilze Vergina, jau strādājot par Smiltenes Centra vidusskolas (tagad – Smiltenes vidusskola) direktori, aizvien vairāk sāka apzināties to, ka par barikāžu notikumiem jāstāsta arī bērniem un jauniešiem. “Redzēju – viņi vēstures stundās runā par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem, bet tas, kas noticis salīdzinoši nesen, tiek pieminēts aizvien retāk. Tā sadarbībā ar skolas vēstures skolotāju Dzintru Ozoliņu radās iecere rīkot barikāžu atceres pasākumus, uz kuriem pie ugunskuriem skolas pagalmā aicinājām smilteniešus dalīties savās barikāžu atmiņās. Jā, barikādes neizmainīja daudzu valstu likteni, bet ceļā uz Latvijas neatkarību tās bija ļoti nozīmīgas. Jauniešus īpaši uzrunāja domes priekšsēdētāja Gata Krūmiņa ļoti emocionālais viņa personiskajā pieredzē balstītais stāsts. Šādas kopā sanākšanas un atmiņu ugunskuri ir ļoti svarīgi. 1991.gadā šo bērnu vecāki vēl bija bērni, bet skolēnus ļoti uzrunāja emocijas, kas šajos pasākumos valdīja. Žēl, ka šobrīd šādi pasākumi nav iespējami. Bet nākotnē noteikti par tādiem atkal domāsim, jo mūsu spēks ir tajās vērtībās, kurās balstoties, atguvām Latvijas neatkarību.
Ja varētu atgriezties laikā pirms 30 gadiem… Ir jau grūti pateikt, ko darītu citādāk, jo toreiz mums viss bija jauns. Nebija ne pieredzes uzņēmējdarbībā, ne politikā. Mēs, latvieši, esam par daudz uzticējušies… Daudzi joprojām ļoti nekritiski uztver šobrīd pieejamo informāciju. Vēl tagad spilgti atceros slaveno Šķēles uzrunu par to, ka vajag no savas durvju priekšas izravēt nātres… Jā, mēs tās arī ravējām, bet patiesībā jau teiktajam bija daudz dziļāka jēga. Kādai cilvēku daļai jau tad tika norādīts, ka viņi būs tie, kas ravēs nātres…
Ja valsts politika bieži tiek virzīta noteiktu grupu interesēs, ja ir cilvēki, kas izmanto varu, lai vairotu savu turību, tad kāds brīnums, ka tauta politiķiem uzticas aizvien mazāk. Taču – ja mūsu valsts būtu briesmās, domāju, ka tauta, arī mūsu jaunieši, mēs visi, tieši tāpat kā 1991.gadā, atkal celtos un ietu… “
Teksts: Baiba Vahere
Foto: no Smiltenes vidusskolas arhīva
