2024. gada 24. apr.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

11.klases skolnieks Bogdans Juščenko: “Nevaru teikt, ka latviešu valoda būtu grūta.”

Šodien arī Smiltenes vidusskolā domās un sirdī esam kopā ar Ukrainas brīvības cīnītājiem, pieminam tos, kuri par savu dzimteni un mīļajiem atdevuši dzīvību, vienlaikus cīnoties arī par latviešu brīvību un neatkarību. Smiltenes vidusskolā jau gadu mācās ukraiņu puisis Bogdans Juščenko, kurš ar savu atvērtību, labsirdību un draudzīgo raksturu ātri kļuvis par savējo. Ko šis gads mainījis 11. klases skolnieka Bogdana dzīvē?

Vai atceries dienu, kad ieradies Smiltenē, no kuras vietas Ukrainā tu esi?

-Tā bija ziemas diena, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu ieradāmies Smiltenē. Šurp atbraucām kopā ar latvieti, kurš arī bija nonācis krievu okupācijā Ukrainā. Pirms tam dzīvojām Čerņihovā, kur mans tēvs strādā par sapieri, atmīnē atbrīvotās teritorijas no spridzekļiem.

Kāpēc apmetāties tieši Latvijā?

-Braucām caur Baltkrieviju. Kā jau teicu, izceļojām kopā ar latviešiem, kad nonācām Latvijā, te ļoti iepatikās.

Kāds tev bijis šis gads Smiltenē?

-Gads nav bijis slikts, bet diezgan grūts, jo mācījos divās skolās, latviski sākumā nesapratu neko. Nevaru teikt, ka latviešu valoda būtu ļoti grūta, ja vien to cenšas apgūt. Arī mājās ar mammu katru dienu cenšamies iemācīties, piemēram, aizvien jaunus priekšmetu nosaukumus latviski. Tāpat arī skolā ikdienā kaut kas nāk klāt.

Kā tevi uzņēma klases kolektīvs, vai ir arī kāds tuvāks draugs?

-Klases biedri mani ir pieņēmuši ļoti labi un saprotoši. Ukraiņu skolā man bija apgūta gluži laba krievu valodas bāze; to  saziņā izmantoju arī tagad. Ir klasē arī latviešu draugs, kurš ļoti palīdz. Mācījos matemātikas klasē, tāpēc šo terminoloģiju latviešu skolā apgūt bija vieglāk. Toties literatūrā iet grūtāk, jo te, protams, māca latviešu autoru darbus, kas man līdz šim nav bijuši zināmi. Nesen rekomendēja lasīt Dostojevska “Noziegumu un sodu”, tas jau bija vieglāk, jo varēju salīdzināt, kā tas skan divās dažādās valodās.

Kādi šajā aizvadītajā gadā ir tavi spilgtākie iespaidi?

-Laikam gan, pirmā skolas diena Smiltenes vidusskolā.

Jau gads pagājis kopš kara sākuma. Kā atceries Krievijas iebrukuma pirmo dienu?

-Četros no rīta par to uzzināju un… aizgāju atkal gulēt. Laikam nesapratu, ko tas reāli nozīmē. Tad aizbraucām pie vecmāmiņas. Tur līdzās bija lidosta, ko krievi jau pašā sākumā sabombardēja.

Kā tev visvairāk pietrūkst, dzīvojot Latvijā?

-Diezgan daudzu ēdamlietu, ko varēja nopirkt Ukrainā, šeit vienkārši nav. Tas, runājot tīri gastronomiski. Jā, un vēl diezgan daudzas zāles, ko šeit var dabūt tikai ar recepti, Ukrainā bija brīvi pieejamas… Savukārt, ja runā par mērogiem, pēc Čerņihovas, kur bija 250 tūkstoši iedzīvotāju, Smiltene ir tāda pavisam klusa. Černihova taču bija tāda kā puse no Rīgas… Te var redzēt, ka Smiltene ir pilsētiņa, kas attīstās. Patīk šejienes daba, vecais parks, ezeri. Skaisti, patīk te pastaigāties.

Kā tev pagāja aizvadītā vasara, kad nebija jāiet skolā?

-Strādāju kārtojot konteinerus. Savukārt brīvajā laikā man bija latviešu valodas kursi. Šajā ziņā, šķiet, krietni pieliku zināšanās. Mazliet mācījos arī  programmēšanu.

Saprotams, ka seko notikumu attīstībai Ukrainā. Vai tev Ukrainā ir palikuši draugi vai radinieki, no kuriem iegūt informāciju tiešā, nepastarpinātā veidā?

-Protams, turklāt uz Jauno gadu radinieki atbrauca uz Varšavu Polijā.

Vai  šis gads kaut ko mainījis tavās nākotnes iecerēs?

-Pēc vidusskolas gribētu iet mācīties par inženieri, varbūt – padziļināti apgūt programmēšanu.

Kādas jūtas tevī raisa Krievijas agresija pret Ukrainu? Varbūt sāpes, varbūt naidu, varbūt…

-Neizpratne, kā tā var rīkoties – līdz pat pēdējam brīdim melot, ka viņiem nav nodoma mums uzbrukt un tad… Tāpat arī tagad mēģināt iegalvot pasaulei, ka, izrādās, Ukraina uzsākusi karu pret Krieviju, ka mēs apdraudot kaimiņvalsti. Tas viss novedis pie situācijas, ka, piemēram, Rīgā gadījies redzēt – latvietis vispār neatbild uz krieva jautājumu, vienkārši ignorē. Savukārt, ja jutīs, ka jautājumu krieviski uzdod ukrainis, tad izrādīsies, ka to valodu prot gan…

Baiba Vahere

Foto: Baiba Vahere, Alise Zvejniece